Jelgavas Jaunā teātra režisors Rihards Gāle saskatījis nišu bērnu un jauniešu teātrī un oriģināldramaturģijā.
Kopš 1992. gada Jelgavā darbojas Jelgavas Jaunais teātris, kurš šoruden svin 25 gadu jubileju. Savulaik tas izveidojās, daļai aktieru atdaloties no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra – teātri dibināja režisori Agris Krūmiņš un Lolita Muižniece. Teātrī, kura vērtības vienmēr bijušas radošums, drosme un patiesums, strādājuši arī režisori Imants Jaunzems un Ģirts Šolis, horeogrāfe Alda Skrastiņa, runas pedagoģe Elīna Apsīte un pasniedzēja Astra Kacena. Kopš 2010. gada to vada režisors Rihards Gāle, kurš kopā ar ilggadēju aktieri Jēkabu Kalnāju uz jubileju izveidojis filmu “Katras beigas ir jauns sākums” par teātra tapšanu un attīstību.
– Jelgavas Jaunajam teātrim aprit 25, tev teātrī šis ir septītais gads. Vai šoreiz sajūtas ir citādas, nekā svinot 20 gadu jubileju?
Sajūtas ir familiārākas nekā 20 gadu jubilejā, tādas, ka teātrī ir vairāk savu cilvēku. Cilvēki, kuri ir manis audzināti teātra estētikā un domāšanā. Veidojot filmu, galvenais mērķis bija nevis nākt ar pirmizrādi, bet vēstures apkopošanu. Esot režisoram tādā teātrī, kam ir gara vēsture, un gribot šo teātri vadīt arī turpmāk, man ir ļoti svarīgi noskaidrot, kāda ir tā vēsture, neatstāt to ēnā, lai saskaņā ar to turpinātu darboties tālāk. Tas bija galvenais – būt arī mierā ar iepriekšējiem teātra režisoriem, mēģināt noskaidrot, kāda bija viņu vīzija, un saprast, vai es turpinu stāstīt to pašu stāstu par Jauno teātri, vai tā ir tā pati filozofija. Vēsture ir jāciena.
– Vai jau zināms, kad filmu atkal varēs noskatīties?
Jubilejas pasākumā tā tika prezentēta nepabeigta. Mēs to atstājām ļoti tiešu un neapstrādātu, jo filma bija domāta cilvēkiem, kas to laiku piedzīvojuši. Tālāk filmu mēģināsim padarīt interesantāku tiem, kas to laiku un teātri nepazīst, atsvaidzināt ar bildēm, mūziku, vizualizācijām, lai jaunajai paaudzei šī vēsture būtu interesanta, ne tikai informatīva. Ir ieguldīts liels darbs – intervējām 20 cilvēku, katrs kameras priekšā runā aptuveni stundu. Uz jubileju gribējās atklāt pēc iespējas vairāk stāstu. Publiska filmas demonstrēšana plānota janvārī.
– Kā atceries savu ienākšanu teātrī?
Mani uzaicināja vadīt teātri, kad vēl studēju Latvijas Kultūras koledžas teātra aktiera mākslas specializācijā – pēc kursa darba. Nācu ar lielām pretenzijām, iecerēm. Bija ļoti interesanti. Aktieri bija pieredzes bagāti, bija jāmācās ar viņiem sadzīvot, komunicēt. Tagad, kad veidojas jaunā paaudze, kas pilnībā iet caur šī laika teātri, ir citādi, mēs jau sākam runāt vienā valodā.
– Pirmais darbs, ko iestudēji, bija “Muzikanti” pēc brāļu Grimmu “Brēmenes muzikantiem”.
Vajadzēja uztaisīt muzikālu izrādi bērniem. Nekad nebiju darbojies ar bērniem un muzikālām izrādēm, tas bija diezgan liels pārbaudījums. Gala rezultāts sanāca ļoti pozitīvs – izdevās dzīvespriecīgs uzvedums.
– Kā radās doma teātrī iesaistīt jauniešus?
Vecākajai paaudzei – aktieriem, kas bija darbojušies Agra un Lolitas laikā, – jau tad bija pāri 40 un vairāk. Sapratu, ka tēmas, par kurām grib runāt viņi un par ko gribu runāt es, atšķiras. Ja es tiešām gribu teikt kaut ko īstu, sev saprotamu un interesantu, man vajag meklēt jaunus cilvēkus, ar kuriem mums kādā ziņā veidojas vienprātība.
Mani ļoti interesēja, ka es varu kādam kaut ko iemācīt. Manas zināšanas bija zemākas par teātra vecākās paaudzes zināšanām, tāpēc vajadzēja kādu grupu, ar kuru būtu sajūta, ka es viņiem varu iemācīt kaut ko pilnīgi jaunu. Man pašam pirmā teātra pieredze bija vidusskolas laikā. To prieku, ko es izjutu tur, gribējās dāvāt arī citiem. Ar vecāko paaudzi radošajā izpausmē man neveidojās tāds kontakts, kādu gribēju, un nebija tās sajūtas, kādu gribēju radīt teātrī. Tas nav konflikts, vienkārši nebija vienota domu gājiena. Nāca ideja, ka vajadzētu vai nu veidot teātra studiju, vai uzņemt jaunos.
Doma, ka varētu aicināt uz teātri bērnus, man radās pēc tam, kad ilgāku laiku jau biju darbojies dažādās skolās kā teātra pulciņa pasniedzējs. Viss sākās Rīgā, manis paša vidusskolā, kur vadīju teātra pulciņu, turpinājās Jelgavas 4. vidusskolā, tad kādu laiku mēģināju Ozolniekos. Sapratu, ka darbs ar bērniem man ļoti patīk, bet es neesmu pedagogs, tāpēc darbs skolā man īsti neder. Nevarēju īsti saprast, vai iemesls ir tas, ka pulciņš ir skolā, vai tas, ka darbs ir ar bērniem. Domāju paeksperimentēt – kā būtu, ja bērnu teātris atrastos Jelgavas Jaunajā teātrī. Viss izvērtās veiksmīgi, un laikam tajā brīdī atradu to savu īsto profilu. Darbs ar bērniem beidzot sāka nest augļus, jo skolā es nevarēju nonākt līdz pilnasinīgai izrādei. Bija pāris mazu gabaliņu, ko izdevās iestudēt. Bet ar “Bērnības melodijām” un “Melnā, melnā mājā” vai tagad ar jauno izrādi ir tāda teātra sajūta, un to teātri arī gribas veicināt. Diemžēl teātra pulciņos skolās man neradās sajūta, ka es radu tieši to, kas bija iecerēts.
– Pēdējās izrādēs darbojas bērni un jaunieši. Vai tas nozīmē, ka Jaunais teātris kļūst arī gados jauns un izrādes ar pieaugušajiem aktieriem vairs netiks iestudētas?
Šobrīd ir iestājusies pauze. Esmu sapratis, ka režisoram svarīgi iestudēt to, kas viņu interesē, citādi pistole šauj pa tukšo, jo nevar īsti saprast, ko grib pateikt. Aktieri grib vienu, režisors kaut ko pavisam citu. Varbūt vienkārši man pašam vajag laiku saprast, kas ir tas, par ko es vēlos stāstīt, kādu teātri veidot.
Jā, Jaunais teātris paliek arī gados jaunāks, un, domāju, tas nav slikti. Jelgavā tā ir niša, kas līdz galam nav īsti aizpildīta. Studentu teātris darbojas ar Jelgavas studentiem, varbūt kāds ir no vecā kaluma, bet tomēr tie ir studenti. Alunāna teātris ir izteikts pieaugušo teātris. Tajā darbojas arī jaunieši, bet tas nav viens no virzieniem, tur jauniešus vairāk sagatavo pieaugušo trupai. Redzēju, ka pietrūkst vietas, kur jaunieši var nākt uz teātri un kur viņiem būtu vienaudžu sapratne. Manuprāt, tas mums arī izdodas. Viņi jūtas brīvi, tiek dota iespēja runāt tavā valodā, arī iemācīti teorētiskie un praktiskie pamati. Tā ir tāda niša, bet tas nekādi neizslēdz Jaunā teātra pieredzējušos aktierus. Vienīgi šobrīd neveidojas kontakts, kas varētu novest pie radoša kopdarba.
– Kāda ir jauniešu ieinteresētība spēlēt teātri?
Pagājušajā gadā interese bija vēl diezgan maza. Kad sākām, uz nodarbību atnāca divi trīs bērni. Šogad jau ir 12 bērnu, un tas ir optimāls skaitlis. Pusaudžiem pagājušajā gadā sastāvs bija ļoti mainīgs – viņi nāca, gāja. Kad nokļūst līdz pirmajam gala rezultātam, izrādei, tad jau tie, kas saprot, kas tas teātris tāds ir, ko tas prasa no viņiem un ko viņi no tā var iegūt, piesaista arī citus līdzīgi domājošus. Tagad pusaudžu grupā ir 12 jaunu cilvēku. Jauniešu sastāvā tie arī ir cilvēki, kas spēlējuši iepriekšējos gados pie manis. Jauniešu grupā ir 18 cilvēku.
– Teātra repertuāru pēdējā laikā veido oriģināldarbi. Tas ir mērķtiecīgs lēmums?
Man ļoti patīk klasika, sākot no Čehova un Šekspīra, bet koledžā man neiemācīja darboties ar klasiķu darbiem. Iestudējot kāda sveša autora darbu, man vienmēr ir iebildes, jo nepiekrītu uzrakstītajam. Tad parādās vēlme mainīt vai veidot interpretāciju. Sapratu – kāpēc ņemt kāda cita autora darbu, pārveidot un pārtaisīt par savu, ja tikpat labi var arī radīt paši savus, ne sliktākus, iespējams, pat aktuālākus nekā klasiķu vai mūsdienu autoru darbus. Autoru darbus var ņemt, ja vārds vārdā piekrīt tam, kas rakstīts. Kad šos darbus pārveido un interpretē, tiem pazūd idejiskais kodols. Gala rezultāts – izrāde – ir ne īsti mūsu, ne īsti viņa darbs, kaut kas pa vidu. Ir reizes, kad tas nostrādā, bet tas laikam nav mūsu profils, kurā varam labi darboties.
Tad radās doma pamēģināt kaut ko savu. It īpaši jauniešu dramaturģijas jomā tiešām darbu ir ļoti maz. Pārsvarā ko dara – jaunietim jāsāk spēlēt veci cilvēki, kurus viņš nekādi neizprot. Radās atziņa, ka vajag ņemt stāstus no pašiem jauniešiem un viņu piedzīvoto pārvērst dramaturģijā. Rakstīt aktuālus, mūsdienīgus stāstus. Mūsu “Pusaugušie” ir negaidīts veiksmes stāsts, nedomāju, ka publika sapratīs, bet ļoti labi uzņēma, un arī žūrija ļoti labi novērtējusi. Gribas turpināt iesākto. Tā top daudzi sāpīgi, priecīgi, kontrastaini stāsti. Labākais ir tas, ka pats aktieris sāk darbināt prātu, domāt līdzi un novērtēt to, kas viņam ir apkārt, ne tikai atražot to, ko kāds sen ir uzrakstījis, īpaši nesaprotot līdz galam un sākot to pieņemt vai uzskatīt par nemaināmu. Drīzāk aktieri, jauno cilvēku, radināt pie tā, ka viņš pats ir radītājs, ka viņš ir kāda stāsta autors.
Šo es paņēmu no Laura Gundara, kad pie viņa studēju dramaturgu kursos. Man atmiņā palicis viņa teiktais – kamēr cilvēks ir jauns, viņam vajag dot daudz rakstīt tieši par to laiku, kurā viņš dzīvo. Tas laiks paies. Es, tūlīt trīsdesmitgadnieks, vairs nevaru atcerēties, kāds biju pusaudža gados. Par pirmo mīlestību vai attiecībām klasē jau vairs nevaru uzrakstīt, tas vairs nebūs patiesi. Es varu rakstīt par šo laiku. Ļoti svarīgi jauniešu un bērnu dramaturģiju radīt tad, kad tas bērns tur ir un var dalīties ar savu pieredzi. Laika gaitā var uzdot uzdevumus radīt etīdi vai pastāstīt atmiņu stāstus. Protams, pirmais iespaids, ka nekas svarīgs tas nav, bet bērnam tas ir svarīgi. Jādod iespēja pamēģināt vēl un vēl, un nāk ārā ļoti interesanti stāsti. Tas ir ļoti nozīmīgi visas Latvijas mērogā.
– Kas šobrīd teātrī aktuāls?
Svētdien mums ir “Melnā, melnā mājā” pēdējā izrāde. Tie ir spoku stāsti, ko paši bērni un pusaudži pieredzējuši vai dzirdējuši. Mēs cenšamies tos izspēlēt minimālistiskā manierē. Bieži vien tie spoku stāsti ir pat smieklīgi vai atnāk kāds negaidīts pārsteigums, vai šermuļi pārskrien pār muguru. Galvenais uzdevums mums bija parādīt šajos stāstos, ka tas iracionālais, spoki, tomēr ir mūsu fantāzijas, kas rodas kaut kā iespaidā.
Ar bērnu grupu top interesants darbs “Daudzstāvu mistērija”. Tā būs detektīvluga, jo bērniem ļoti gribējās stāstīt arī par savas skolas vienaudžiem. Tas arī ir viņu autordarbs. Ar pusaudžiem viss ir tapšanas stadijā, bet arī šis stāsts būs par viņu vienaudžiem. Savukārt ar jauniešu grupu pavisam drīz tuvojas jauna izrāde, arī oriģināldarbs, par daudzstāvu mājas iedzīvotājiem. 12 stāstos atvērsim daudzstāvu bloka namu durvis un ieskatīsimies iekšpusē.
– Izklausās, ka darba daudz. Ne velti tev apsolīts palīgs.
Tas ir ļoti pozitīvi. Amatierteātra režisora liktenis ir diezgan traks. Viņam jābūt ļoti egoistiskam, izvēloties repertuāru un mērķus, bet arī ļoti altruistiskam, jo tomēr tas nav profesionālais teātris, cilvēki te nenāk pelnīt naudu. Ļoti liels darbs jāiegulda, sākot no mākslinieciskā procesa, rakstot, atlasot materiālu, tas nav darbs tikai vakaros, bet arī pa dienām. Režisora asistents būs ļoti spēcīgs atbalsts, kas varēs veidot attiecības ar publiku, palīdzēt trupas vadīšanā un citos darbos.
