Divi dažādi zemesgabali, abi Valgundes pagastā, abi – Lielupes tuvumā. Par to īpašumtiesībām jau gadiem rit tiesvedība, kuras vienā pusē ir nomnieki ar vēlmi privatizēt līdzās mājām esošo lauksaimniecības zemi, bet otrā – Valgundes pagasts, apgalvojot, ka tieši šie gabali nepieciešami, lai realizētu pagaidām vēl vārdā nenosauktas pašvaldības funkcijas. Tiesa norāda – pagasta vēlme pēc zemes ir nepamatota, bet izmantošanas mērķi – neskaidri.
Vairāk nekā desmit hektāru plašā Lielpeitiņu zeme atrodas Rīgas – Liepājas šosejas tuvumā līdzās Peitiņu kapiem, savukārt no otras puses pļavas robežojas ar zemesgabalu «Skabārži», kas ir pašā Lielupes krastā. Pirms kara Lielpeitiņu zeme un uz tās izvietotās mājas bija vienots privātīpašums, uz kuru pēc neatkarības atjaunošanas neviens nepieteicās, tāpēc ēkas kā bezsaimnieka īpašums bija privatizējamas. Par to īpašnieci kļuva Marika Kiesnere, savukārt viņas dzīvesbiedrs Vernons Kiesners privatizēja līdzās esošo Skabāržu zemi. Rīdzinieku Kiesneru ģimene sākotnēji no lauksaimnieku kooperatīva nomāja arī mājas ieskaujošo Lielpeitiņu zemi, bet, kad 2001. gadā tas no zemes atteicies, pašvaldība nolēma, ka zeme nepieciešama pagasta funkciju realizēšanai, un nomas tiesības apturēja. Faktiski kopš tā laika ilgusi V.Kiesnera cīņa ar pagastu – sākotnēji savstarpējā sarakstē, tad arī dažādu instanču tiesās. Pirms pāris nedēļām Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka Valgundes pagastam nav taisnība, un Jelgavas novada pašvaldībai mēneša laikā jāizdod administratīvs akts par tās nodošanu V.Kiesnera pastāvīgā lietošanā. Bijušais pagasta vadītājs, tagad novada priekšsēdētāja vietnieks Edgars Turks «Ziņām» neslēpa, ka vēl tiek domāts par pārsūdzēšanu.Zeme pienāktos, ja to tiešām vajadzētuLīdz pat šim brīdim zeme nav reģistrēta Zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda, un, kā iepriekš norādījusi tiesa, pagasta lēmums par zemesgabala piekritību pašvaldībai tai vēl nerada īpašuma tiesības. Taču būtiskāko akcentu tiesa, kā noprotams, likusi uz neskaidro zemes izmantošanas mērķi. Valgundes pagasts tiesājoties uzsvēris, ka zeme tam nepieciešama, lai paplašinātu Peitiņu kapsētu un izveidotu pie tās stāvlaukumu, taču klātienē redzams, ka šis mērķis ir apšaubāms. Arī kapsētas tagadējā teritorijā ir gana brīvas vietas jauniem apbedījumiem, kas tur notiek ļoti reti. Savukārt līdzās kapiem ir paliels vecās un tagad neizmantotās šosejas posms ar asfalta segumu, kas var nodrošināt vietu pat vairākiem autobusiem. Taču būtiskākais – mitrajā pļavā, kas atrodas upes tuvumā, saskaņā ar Sanitārās inspekcijas atzinumu nemaz nedrīkst ierīkot kapus. E.Turks sarunā ar «Ziņām» vairs nepastāvēja uz to, ka vieta būtu piemērota kapsētai, taču no pašvaldības tiesībām viņš neatkāpjas, norādot, ka zeme pašvaldībai varētu būt vajadzīga ja ne tagad, tad pēc 20 – 30 gadiem. «Toreiz lēmumu noteikt zemi kā pagasta īpašumu neviens neapstrīdēja,» viņš uzsver. E.Turks uzskata, ka V.Kiesnera ģimene nekorekti tikusi pie Lielpeitiņu mājām un arī tagad viņu cīņa esot nepamatota. Sev grib arī poldera zemiJau gadiem līdzīgi savu taisnību cenšas pierādīt Indulis Kalnietis, kurš savulaik pieteicies uz četriem hektāriem, kas robežojas ar viņa īpašumu. Kā stāsta I.Kalnietis, zeme ir Lielupes poldera teritorija, tā nav izmantojama citiem mērķiem kā lauksaimniecībai, tāpēc nesaprotami ir pašvaldības centieni to paņemt sev. Viņš tiesas spriedumu vēl tikai gaida, taču cer, ka tas būs labvēlīgs.Atšķirībā no Lielpeitiņu zemes šā gabala izmantošanas mērķi pagasts neesot uzrādījis. Kā skaidro E.Turks, kaut kad nākotnē to varētu izmantot personīgo palīgsaimniecību piešķiršanai, taču noteiktu plānu tiešām neesot. Savukārt V.Kiesneram pašvaldības nekonkrētie mērķi lietās, kur runa ir par pievilcīgiem zemesgabaliem upes tuvumā, liek domāt par bijušās pagasta vadības negodīgiem nolūkiem.
