Mēs esam kļuvuši bagātāki. Pēc Saeimas ceturtdien pieņemtajām izmaiņām likumā par svētku un atceres dienām, kas 17. jūniju nosaka par LR Okupācijas dienu, turpmāk kalendārā būs sešas atceres dienas, kas attiecas uz okupāciju.
Mēs esam kļuvuši bagātāki. Pēc Saeimas ceturtdien pieņemtajām izmaiņām
likumā par svētku un atceres dienām, kas 17. jūniju nosaka par LR Okupācijas dienu, turpmāk kalendārā būs sešas atceres dienas, kas attiecas uz okupāciju. Kopā mums ir 29 svētku un atceres dienas, tātad «neiezīmētas» palikušas vēl 336.
Mums ir četras komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas: 25. marts – Komunistiskā terora un upuru piemiņas diena, 14. jūnijs – Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena un 3. decembris – Pret latviešu tautu vērstā komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Ir vēl 8. maijs – Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Un vēl arī 11. augusts – Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Vai nav mazliet par daudz sēru?
Kompensācijai Saeima mums ir piešķīrusi Baltu vienības dienu 22. septembrī – «par godu» 1236. gadā notikušajai Saules kaujai. Sābriem igauņiem ir pamats apvainoties. Kādēļ mums nav Baltijas vienības dienas? To varētu noteikt, piemēram, 13. jūlijā, «par godu» 1260. gadā šajā datumā notikušajai Durbes kaujai. Tās iznākumu lielā mērā noteica tas, ka ar varu Ordeņa karaspēkā iesaistītie kurši un igauņi pārgāja lietuviešu pusē. Var strīdēties, kurai no šīm kaujām bija lielāka «nozīme».
Sēru karogus vajadzētu izkārt 14. jūlijā, kad 1710. gadā krievu karaspēks ieņēma Rīgu, un 27. maijā, kad 1795. gadā Kurzemes hercogiste tika pievienota («pievienojās») Krievijas impērijai.
Atzīmēt būtu ieteicams 25. augustu, 26. martu un 19. februāri, kad tika atcelta dzimtbūšana: 1817. gadā – Kurzemes guberņā, 1819. gadā – Vidzemē un 1861. gadā – Latgalē. Atceres vērtas dienas ir arī dažādi kartupeļu dumpji, zemnieku sacelšanās un kalendāra nemieri. Katram no tiem ir savs sākuma un beigu datums. Ik pēc desmit gadiem būtu nepieciešams atzīmēt pirmo cilvēku ierašanos Latvijā, matriarhāta izveidošanos, akmens laikmeta iestāšanos (ar tā dažādajām stadijām), pāreju uz tēva ģints iekārtu utt. Pats par sevi saprotams, ka jāpiemin datumi, kuros Latviju (vai tās atsevišķas daļas) okupējušas vai sākušas okopēt Dānija, Lietuva, Polija, Zviedrija… Jāatzīmē dienas, kurās pirms tik un tik gadiem pirmo reizi iznākusi grāmata latviešu valodā, pirmais latviešu periodiskais izdevums, pirmā latviešu valodas vārdnīca. Vēl ir mēri un pamieri, statūtu pieņemšana un reformas. Un kur nu vēl likumi! Piemēram, Saeimai visā nopietnībā būtu jāapsver atzīmējamās dienas noteikšana, kad mūsu likumdevēji desmito reizi četros gados izdarīs labojumus pensiju likumā.
Lai nemežģītu cilvēkiem smadzenes, Saeimai būtu jāpieņem likums, saskaņā ar kuru karogi Latvijā plīvotu katru dienu. Atkarībā no tā, vai notikums būtu atzīmējams vai pieminams, varētu uzlikt vai noraisīt sēru lenti. Tiesa, nelieli sarežģījumi rastos dienās, kad Latviju apmeklētu augsti viesi no ārzemēm (kā zināms, karogi šādā sakarībā Latvijā tiek izkārti visai bieži). Ja vizīte «iekristu» atzīmējamā dienā – viss kārtībā. Bet ja nu sēru dienā? Tad vajadzētu pie katras mājas izkārt divus karogus – vienu ar sēru lenti, otru – bez tās. Arī Saeimai būtu vieglāk strādāt. Ja kādu iekšēju vai ārēju «spiedienu» rezultātā kāda atzīmējamā vai piemiņas diena būtu jāatceļ (kā tas notika ar 16. martu – Latviešu karavīru atceres dienu), vajadzētu vienīgi piemeklēt kādu notikumu, kas noticis šajā pašā dienā. Vai nu atzīmējamu, vai pieminamu. Tādu nu mums netrūkst. Turklāt jārēķinās, ka drīzumā mūsu atceres un svētku dienām piepulcēsies Eiropas Savienības atzīmējamās dienas, kas par tādām tiks noteiktas ar laiku, – Romas līguma, Māstrihtas līguma, Vienotas Eiropas akta parakstīšanas, Eiropas Kopienas pārdēvēšanas par Eiropas Savienību diena utt. Būsim tālredzīgi un rezervēsim šos datumus.
Atceres un svinamās dienas, protams, ir sava veida kultūras zīmes, arī mēģinājums sakārtot, «organizēt» haosu mūsu priekšstatos. Taču ar sēru karogu izkāršanu noteiktos datumos vien nekas nemainīsies – ne Latvijas sabiedrības, ne arī pasaules izpratnē par mūsu vēsturi.
