Vakar notika kārtējā Centrālās zemes komisijas sēde. Saeimas deputāti un svarīgāko valsts institūciju vadītāji lēma to, kas ir tikai šīs instances kompetencē.
Vakar notika kārtējā Centrālās zemes komisijas (CZK) sēde. Saeimas deputāti un svarīgāko valsts institūciju vadītāji lēma to, kas ir tikai šīs instances kompetencē.
Tie ir zemes pieprasījumi lielās platībās, arī strīdīgu jautājumu izskatīšana. Raiti un pat samērā vienmuļi tika izskatīti darba kārtības pirmie pieci punkti. Kāda rēzekniete lūdza atļauju iegādāties par sertifikātiem 130 hektāru zemes. CZK locekļi jautāja, kādam nolūkam. Lauksaimnieciskajai darbībai? Viss skaidrs. Lēmums pozitīvs. CZK priekšsēdētājs Pēteris Ontužāns apsveica jauno īpašnieci. Līdzīgi notika arī pārējos gadījumos, komisija strādāja ātri un precīzi.
Taču tad pienāca kārta sestajam jautājumam: Ozoliņu ģimenes strīdam par zemes pastāvīgās lietošanas tiesībām Jelgavas rajona Vircavas pagastā. Vairums komisijas locekļu ievilka krūtīs gaisu: viņiem šī lieta zināma jau labi sen. Kā nekā tā reiz jau skatīta Rīgā, bijušas arī CZK izbraukuma sēdes Vircavā.
Strīda būtība. Vircavas pagasta Padome piešķīrusi 900 hektāru zemes pastāvīgā lietošanā pagasta pašvaldībai tās funkciju veikšanai, pēc tam šī zeme tiekot nodota nomas lietošanā iedzīvotājiem – no 0,02 līdz 26 hektāriem platībā vienai personai. Jānis Ozoliņš (tēvs) vēlas iegūt zemes gabala «Rāceņi» («Austras») pastāvīgās lietošanas tiesības, kas iznomāts kādai L.Lukjanovai, bet Gundars Ozoliņš (dēls) lūdz piešķirt papildus 50 hektāru zemes pastāvīgā lietošanā.
1989. gada 28. novembrī ar Jelgavas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas lēmumu J.Ozoliņa pirmsreformas zemnieku saimniecībai mūžīgā lietošanā piešķirts 15 hektāru zemes pie Vircavas pagasta Austrām. Šis lēmums nav izpildīts ne 1989. gadā, ne vēlāk. Ozoliņš (seniors) no 1991. līdz 1999. gadam vērsies savā pašvaldībā ar šīs zemes pieprasījumiem vismaz piecas (!) reizes, taču 1993. gada maijā viņam tika piešķirti 3,7 hektāri zemes saimniecības «Līvi» izveidošanai, bet ar pagasta Zemes komisijas 1996. gada lēmumu piešķirti papildus vēl 11,9 hektāri zemes, taču… 20 kilometru attālumā no dzīvesvietas. Sākot ar 2000. gadu, Ozoliņi sakarā ar zemes gabala «Austras» lietošanas tiesībām sākuši meklēt aizstāvību CZK.
Savukārt J.Ozoliņa dēls Gundars 1992. gadā par pajām privatizējis fermu 200 vietām un tās uzturēšanai lūdzis 50 hektāru zemes pastāvīgā lietošanā. Pašvaldība viņam piešķīrusi 4,9 hektārus, no tiem lauksaimniecībā izmantojami tikai 2,4 hektāri. Arī vēlākajos gados uz atkārtotiem pieprasījumiem viņš allaž saņēmis pagasta pašvaldības atteikumu.
Tāds īsumā ir bēdīgais stāsts par Ozoliņu ģimenes cīņu par zemi. Viņi sen būtu metuši tai mieru, ja pagasta teritorijā zemju tiešām trūktu. Taču pirms daudziem gadiem iesāktā «Vircavas seriāla» otra sižetiskā līnija vēsta, ka pēc bijušo paju sabiedrību «Vircava», «Rosme» un «Oglaine» darbības izbeigšanās Vircavas pagasta Padome piešķīrusi pagasta pašvaldībai šo saimniecību lietošanā nodoto zemi. Rezultātā tagad pagasta pašvaldības lietošanā ir 916 hektāru zemes, no tās 737 hektāri ir lauksaimniecībā izmantojama. Pagasta Padomes priekšsēdētājs Ziedonis Caune apgalvo, ka brīvu zemju pagastam nav. Arī Centrālajai zemes komisijai pagasta pašvaldības sniegtā informācija liecina, ka daļa no minētās platības iznomāta 319 pagasta iedzīvotājiem… «mazdārziņiem». Bet pārējā zeme esot paredzēta «pašvaldības funkciju pildīšanai».
CZK priekšsēdētājs lūdza Z.Cauni precizēt, kādu īsti funkciju pildīšanai tiek turēta zeme, kas netiek ne apstrādāta, ne arī izlietota Ozoliņu ģimenes prasības apmierināšanai. P.Ontužāns jautāja tieši: vai pagastā ir izstrādāts attīstības plāns? Jā, esot. Taču – tavu brīnumu! – to nav redzējis neviens no CZK locekļiem. Komisijas locekle Anna Seile izteicās, ka, izskatot Ozoliņu ģimenes strīdu, patiesībā komisija sastapusies ar aizdomām par iespējamām nelikumībām Vircavā. Saeimas Satversmes tiesas locekle Ilma Čepāne bija vēl tiešāka: «Tā nav jauna pieeja – paturēt zemi it kā «pagasta interesēs», bet pēc tam pārdot to kā apbūves gabalus.»
«Ziņas» jau pāris gadu sekojušas notikumiem Vircavā, piedalījās kādā no CZK izbraukuma sēdēm, skaidroja Vircavas pagasta iedzīvotāju viedokļus. Un arvien stiprākas kļūst aizdomas, ka Vircavā, runājot I.Čepānes vārdiem, zemes reformas otrā kārta joprojām tā arī nav notikusi. Citiem vārdiem sakot, tur valda patvaļa.
Situācija diemžēl joprojām nav līdz galam skaidra arī pēc šīs, ceturtās vai piektās, CZK sēdes. CZK locekļi pārsvarā ir pārliecināti, ka Vircavā pašvaldības vadītājs izveidojis tādu kā valstiņu valstī un «kaut kas» visā tai lietā «nav tīrs», taču, kā sacīja Valsts zemes dienesta vadītājs Guntis Grūbe, visam jābūt pamatotam ar dokumentiem. Bet tieši pieprasīto dokumentu iesniegšanu Z.Caune vienmēr iemanījies novilcināt. CZK locekļi pat bija pārsteigti par to, ka viņš nav iesniedzis ne pagasta attīstības plānu, ne kadastra karti pārskata līmenī.
Un tomēr CZK pacietības trauks tuvojas malām. Komisija nolēma lūgt LR Valsts zemes dienestam veikt dienesta izmeklēšanu zemes pārraudzības jautājumā Vircavas pagastā un ar līdzīgu lūgumu vērsties Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā.
Bet ko darīt Ozoliņiem, kuru prasība joprojām nav apmierināta? CZK atzinusi viņu tiesības vērsties tiesā ar prasības pieteikumu uz zemi, kas kļuvusi par viņu un Vircavas «pagasta interešu» strīdus ābolu. Savukārt no Z.Caunes CZK gaida Vircavas pagasta kadastra karti pārskata līmenī. Pēc tam novembra beigās lietu par Vircavas pagasta zemi skatīs vēlreiz. Principā neviens nejutīsies izbrīnījies, ja par Vircavas «pagasta interesēm» līdz šim būs tikušas dēvētas dažu personu privātās intereses.
