Vissirsnīgāko paldies gribas teikt mūsu visu kopējam lolojumam Jelgavas rajona Padomei, kas, lai arī apžilbusi no sapņa par Eiropas Savienību, tomēr, tuvojoties Ziemassvētkiem un gadsimtu mijai, neaizmirsa parūpēties gan par pensionāriem…
Vissirsnīgāko paldies gribas teikt mūsu visu kopējam lolojumam Jelgavas rajona Padomei, kas, lai arī apžilbusi no sapņa par Eiropas Savienību, tomēr, tuvojoties Ziemassvētkiem un gadsimtu mijai, neaizmirsa parūpēties gan par pensionāriem, gan par invalīdiem, kuru koordinācijas centrs atradās vienā mazā istabiņā rajona Padomes nama pirmajā stāvā koridora tālākajā stūrī. Jūs nespējat iedomāties, cik mums, smagā darbā sakropļotajiem un līdz sirmam vecumam pagrimušiem elementiem, palika silti ap sirdi, uzzinot, ka neesam aizmirsti. Līdz šim bija tik apgrūtinoši no Jelgavas autoostas vilkties pāri ielai uz Padomes ēku. Un ir taču tik neētiski, ka pašā pilsētas centrā, kur apgrozās glauni ģērbtas dāmas un kungi savos autiņos, kur šad un tad ierodas kāds ārzemju ciemiņš pamācīt mūs, latviešu baurus, kā pareizi jādzīvo, vēl pa kājām maisās noplukuši sirmgalvji un invalīdi. Lai arī kāds bordelis, tomēr kārtībai jābūt – kungi pie kungiem, bet nabagi – nu kaut vai mežā. Laikam taču viņi ir spējuši aizdomāties līdz tam, ka arī paši reiz kļūs sirmi un nevarīgi vai vēl ļaunāk – smagas slimības liekti. Varbūt kāds gudrs ārzemnieks to pateica priekšā? Lai nu kā, bet tika pieņemts lēmums, ka pašreizējais koordinācijas centrs ir jāpārceļ uz veco ļaužu pansionātu Ozolniekos, kas atrodas nost no acīm dziļi mežā. Nespēju izteikt savu pateicību un sajūsmu par šādu risinājumu. Tik spožas domas var rasties vienīgi izcili dižiem un cēlsirdīgiem ļaudīm. Teic, ka, cilvēkam dzimstot, Dievs katram kaut ko noglaudot. Ja rokas, būšot meistars, ja galviņu – zinātnieks. Tikai netieku gudrs, kura ir tā vietiņa Padomei.
Jānis Zanerips, ČAES seku likvidators, II grupas invalīds
