Par bērnu garīgo veselību lielākā atbildība jāuzņemas vecākiem
Slimnīcas «Ģintermuiža» misija ir rūpēties par iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu. Tās bērnu nodaļā paredzētas 25 vietas, taču dienā, kad norunāta tikšanās ar nodaļas vadītāju Ludmilu Zilbermani un bērnu psihiatri Ināru Apini, tur atrodas 33 pacienti, no kuriem jaunākajam ir tikai trīsarpus gadu. «Dominē uzvedības traucējumi. Bieži vien zem tās noslēpta gan garīgā atpalicība, dažādi depresīvi stāvokļi, adaptācijas traucējumi, gan tādas garīgās saslimšanas kā šizofrēnija. Tomēr pēdējā laikā vairāk ir tieši sociāli nestabilas uzvedības gadījumu. Tai ir dažādi iemesli, bet pirmsākumi lielākoties meklējami ģimenē,» raksturo L.Zilbermane. Diemžēl «klibo» visa sabiedrība, kurā pieņemts sevi apliecināt ar agresīvu, demonstratīvu, nicinošu attieksmi,» piebilst speciālistes, brīdinot, ka šāds uzvedības modelis spēj izraisīt nopietnus traucējumus bērna personībā.Robeža ir trauslaSociāli nestabilu uzvedību raksturo tādas izpausmes kā, piemēram, neapvaldītas dusmas, agresivitāte, dziļš negatīvisms, histēriska rīcība. Lamāšanās, košana, sišana. Arī klaiņošana, bēgšana no mājām, zādzības. Lielākā vai mazākā mērā tas uzplaiksna katra bērna uzvedībā, ko ietekmē jaunā cilvēka raksturs un audzināšana. Tomēr ir robeža, aiz kuras nepieciešama jau psihiatriska palīdzība. «Galvenais, ka bērns paliek socializēts. Apmeklē skolu, bērnudārzu, viņam ir savas intereses. Uzvedībā nav tikai vienas lielas dusmas un negatīvisms pret visu,» desocializācijas pazīmes, kas jau bojā bērna personību, ieskicē I.Apine. «Tā ir vecāku māka saprast, kad atvasei nepieciešama psiholoģiska palīdzība. Bieži skolas, ģimenes ārsti, neirologi ir tie, kas iesaka bērnu parādīt psihiatram. Diemžēl vēl joprojām tas skaitās apkaunojums,» atzīst L.Zilbermane.Vecāki bieži nemāk mīlēt bērnusGarīgās veselības problēmas izraisa gan ģenētiski, gan bioloģiski un sociāli faktori. «Bieži bērniem nav stabilu, emocionāli pareizi veidotu ģimeņu. Māte, tēvs vai abi dzer vai ir ilgstoši, depresīvi bezdarbnieki, kas iztiek no pabalstiem un nemaz nemeklē iespējas strādāt. 76 gadus veca vecmāmiņa spiesta «stutēt» divus mazbērnus, jo viņu mamma devusies peļņā uz ārzemēm. Tēvs cietumā. Lai gan nevienu nevainojam, tas viss negatīvi ietekmē bērna psihi. Arī atkārtota audžuģimeņu maiņa. Pusaudzim 12 gadu, bet viņš jau trīs četras reizes mainījis ģimeni. Kāda tur var būt uzvedība? Viņš nonāk pie mums, dusmās dauza lampas un kliedz, ka nevienam nav vajadzīgs,» nelabvēlīgo sociālo fonu raksturo bērnu nodaļas vadītāja. Taču ar nevērīgu attieksmi mēdz grēkot arī visnotaļ inteliģentas ģimenes. «Bērni bieži jūtas vientuļi un nepieņemti. Vecākiem trūkst pacietības. Šķiet, ka daži nemaz nemāk mīlēt savas atvases. Prasa no viņiem labas atzīmes, iemaņas, pienācīgu uzvedību, bet mīlestības paliek aizvien mazāk. Taču, ja mīl, bērns panes visu. Pat dzērāju mammu. Ielikts audžuģimenē, tāds tāpat bēg uz mājām, jo tur viņu pieņem tādu, kāds viņš ir,» turpina psihiatre I.Apine. Viņa piebilst, ka jaunā cilvēka psihi negatīvi ietekmē arī brīžiem pārprastās bērnu tiesības. «Viņi nezina pienākumus. Īpaši, ja nākuši no sociālās aprūpes iestādēm. Gultas nesakārto, jo tas jādara personālam, kam par to maksā. Tas veicina zināmu parazītismu!»Nepieciešama psihoterapijaUzvedības traucējumus nevar atrisināt viegli un ātri. «Ārstēšana notiek gadiem ilgi. Ja uzvedības traucējumu pamatā ir garīga slimība, to, protams, risinām galvenokārt ar medikamentu palīdzību. Piemēram, bērns, kam, tautas valodā runājot, «netur nervi», dzer zāles, kas mazina kairinājumu, ar viņu strādā psihologs, un pēc kāda laika viņš iemācās sevi apvaldīt. Lielākai daļai bērnu un viņu ģimenēm nepieciešama ilgstoša psihoterapija. Taču bēdīgākais, ka, izrakstīti no slimnīcas, daudzi dodas atpakaļ uz dziļiem laukiem, kur iesāktais darbs netiek turpināts. Diemžēl psihoterapeitiskā palīdzība arī bērniem ir tikai par maksu,» pauž L.Zilbermane, atzīstot, ka problēmas ir visā bērnu garīgās veselības aprūpes sistēmā. Bērnu psihiatrijā vērojams liels speciālistu trūkums, kā arī nav pienācīgi attīstīts ambulatorais dienests. Tas vēlreiz norāda – vecākiem un visai sabiedrībai kopumā vairāk jārūpējas, lai jaunā paaudze izaugtu garīgi vesela! Uzvedības traucējumi Nekontrolētas dusmas (spēcīgs sasprindzinājums, kad šķiet – nav iespējams sasniegt sev nozīmīgu mērķi vai apmierināt savas vajadzības). Agresija (motivēta darbība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā pastāvošām normām un kuras rezultātā tiek nodarīts fizisks vai psiholoģisks kaitējums). Histēriska uzvedība (histērijas izpausmes ir lēkmes, kas parasti izpaužas skaļos smieklos, raudāšanā, kliegšanā, satrauktās kustībās). Depresīva uzvedība (raksturīgas skumjas, prieka zudums par ikdienas aktivitātēm, vainas, bezvērtības izjūta, nogurums, apātija, negatīvas gaidas, domas par pašnāvību, arī agresija). Šizofrēnija (smaga hroniska slimība, ko raksturo domāšanas un garastāvokļa traucējumi līdz pat psihotiskām epizodēm).
