Jelgavas Studentu teātrī nokļuvu netīšām – man iepatikās afiša, jo tā nebija drukāta, bet gan rakstīta ar roku uz nestandarta papīra.
Jelgavas Studentu teātrī nokļuvu netīšām – man iepatikās afiša, jo tā nebija drukāta, bet gan rakstīta ar roku uz nestandarta papīra. Tad es ļoti ilgi meklēju Rīgas ielu 22a, kur Studentu teātris atrodas. Vispirms nokļuvu riepu veikalā, pat pie zobārsta aizgāju. Neviens, kam es turpat tuvumā jautāju, tādu nezināja.
Protams, sākums man teātrī bija grūts. Vispirms ir jāatbild sev uz jautājumu, cik piemērots tu tam esi. Tas ir pirmais periods – tu sāc atbrīvoties no saviem kompleksiem. Daļēji uz teātri jau tieši tāpēc nāk – lai atbrīvotos no kompleksiem. Tiesa gan, tas nebija mans pašmērķis.
Es šeit iegūstu draugus – līdzīgi domājošus cilvēkus, kurus droši var saukt par savējiem. Pagaidām man tas ir galvenais, kaut gan domāju, ka tā nevajadzētu būt.
Esmu iemīlējis ne tikai cilvēkus, bet arī teātra telpas. Uzskatu, ka mēs paši sevi finansiāli varam uzturēt, ja vien tas nav saistīts ar lieliem mākslinieciskiem projektiem (braukšanu uz ārzemēm, festivāliem) un telpu kapitālo remontu, kāds būtu Lauksaimniecības universitātes hallei vajadzīgs pašlaik.
Universitāte lielus līdzekļus piešķir deju kolektīvam, dažādiem pašdarbības kolektīviem, bet teātrim pēdējo gadu laikā nav pārskaitīts ne santīms. Es saprotu, ka teātris nav tas pats, kas deju kolektīvs. Atšķirīgs ir ne tikai dalībnieku darbības veids, bet arī domāšana. Dažiem to ir grūti pieņemt, tāpēc viņi nespēj atzīt, ka arī tāds teātris ir vajadzīgs.
Manuprāt, hallē varētu izveidot kaut ko līdzīgu kultūras centram, kurā darbotos teātris. Tā tapšanā ir ieguldīti arī teātra cilvēku personīgie līdzekļi. Nevar taču mūs tā vienkārši izmest ārā. Raimonds Pauls ir izveidojis «Vernisāžu», es negribu teikt, ka arī Jelgavai vajadzīga sava «Vernisāža», bet vieta, kur varētu sapulcēties citādāki cilvēki nekā «Tonusā», gan par ļaunu nenāktu. Toreiz, kad izveidoja «Tonusu», kluba apmeklētāju lielākā daļa bija studenti, šobrīd tā vairs nav. Turklāt universitātes lielā aula tiek restaurēta, un LLU palikusi bez lielās zāles. Tā varētu būt nopietna motivācija, kāpēc hallē vajadzētu kaut ko veidot.
Norvēģiem ir projekts par Valdekas pils izmantošanu, varbūt viņi būtu ieinteresēti savā īpašumā pārņemt arī halli – kaut vai noliktavas vajadzībām. Tad gan būtu ļoti žēl. Vai arī, ja halli atdotu sportistiem – viņiem taču skatuve nav vajadzīga.
Studentu teātrim ir labi kontakti ar citiem teātriem, turklāt ne tikai ar vietējiem, bet arī ar ārzemju, un būtu žēl, ja tagad tie tiktu pārtraukti.
Studentu teātra dalībnieka
Gvido Leiburga domas pierakstīja Agnese Fogelmane
