Esmu vientuļš pensionārs, arī 2. grupas invalīds.
Esmu vientuļš pensionārs, arī 2. grupas invalīds. Atteicās kalpot krāni un vadi vannas istabā. Gāzās ārā kā aukstais, tā karstais ūdens. Sāka pelēt drānas, uz mēbelēm, sienām krājās zaļš pelējums. Ar saviem Ls 52 pensijas par remontu nebija ko sapņot. Vērsos sociālās aprūpes centrā. Ieradās tā vadītāja Stūrānes kundze, kā amerikāņu novērotājs krievu raķešu bāzē aplūkoja un «aplaimoja» ar dažādās variācijās atkārtotu «nav» (līdzekļu, iespēju utt.). Tāpat nav dzirdēts, ka «tautas glābēji» «sociķi», domnieku J.Čevera un P.Miļūna personās būtu ko reālu paveikuši šīs pašas «tautas» labā. Protams, ja neskaita populistiskos, fantastiskos labklājības solījumus.
Taču, paldies Dieviņam, Jelgavā ir arī īsti cilvēki, kuri reāli palīdz grūtdieņiem. Mana laime, ka viņi mani uzklausīja. No sirds pateicos un novēlu visu labāko «Jelgavas dzirnavu» vadītājam Robertam Vilcāna kungam, santehniķu priekšniekam Modrim Jēkabsona kungam un domniekam Aļģimandam Burbas kungam. R.Vilcānu ļoti labprāt redzētu nākamās pilsētas Domes sastāvā. Tādu vīru mums joprojām trūkst. Reālu palīdzību invalīdiem sniedz arī domnieks Pēteris Skudra. Taču liela daļa vadošo vīru un sievu konsekventi turas pie dzejnieka J.Raiņa novērojuma:«…izvelk savu nēzdodziņu, norauš rūgtu asariņu…» Rodas dabisks jautājums: tiešām nevar vai negrib?
Ar cieņu un pateicību,
Imants Liekniņš
