Par dzīvi nav jāskumst un bērēs nav žēli jāspēlē, uzskata Anda Kalēja.
Dūmakainā rudens miglā tīts, Latvijā atnācis veļu laiks. Tas ir laiks, kad atceramies un pieminam aizgājējus, kad kapsētas izgaismo svecīšu liesmas. Aizgājējam kā pēdējais vārds bieži vien skan vijoles žēlā dziesma. Vijolnieces Andas Kalējas darbu var uzskatīt par neapskaužamu – ik dienu viņa sev apkārt redz cilvēku skumjas un bēdas. Turklāt dzīve viņu pašu pakļāvusi nežēlīgiem pārbaudījumiem un likusi nostāties būtisku izvēļu priekšā.Skolu vai mīlestību?Vijole ir kā mazs bērns, kas jāmīl, jāsargā, par ko jārūpējas, lai saņemtu pretmīlestību un gandarījumu. Andai tās ir divas – viena no konservatorijas studiju laikiem, kas ikdienā tiek izmantota kā darba instruments, otra iegādāta nesen un savu skanējumu sniedz koncertos. Vēl mācoties Jelgavas Mūzikas vidusskolas pēdējā kursā, vadība piedāvājusi Andai pāris bērniem individuāli pamācīt vijoles spēli. Tālāk nav bijis šaubu, ka mūzikas studijas jāturpina konservatorijā. Augstskolas 5. kursā Anda paralēli strādāja Rīgas skolā par mūzikas skolotāju, bet pēc tam darbs piedāvāts Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kur vijolniece nostrādāja15 gadu. «Man ļoti patika darbs skolā, ar bērniem varēju viegli atrast kopīgu valodu, mēs lieliski sapratāmies, bet ļoti traucēja tā laika sistēma. Visiem bērniem bija jābūt vienādiem – visus vajadzēja dīdīt, no visiem prasīt vienādus rezultātus, gatavot par meistariem, bet bērni ir tik dažādi! Es ar to nekādi nespēju sadzīvot, tas man bija smagi un psiholoģiski sarežģīti. Es vēlējos ar katru bērnu strādāt atbilstoši viņa spējām un talantam,» atceras Anda Kalēja. Tad dzīves ceļš Andu saveda kopā ar Aldi Knāviņu. Tolaik viņš bija nopietni apsvēris domu veidot savu apbedīšanas uzņēmumu, un viņam bija nepieciešams atbalsts un pozitīvi cilvēki blakus. Anda bija kas vairāk, un abu attiecības ar laiku pārauga jaunā gultnē. Mīļotā cilvēka labad Andai nācās aiziet no skolas. Viņa atceras, ka tas nebija viegli. «Man bija jāizvēlas starp skolu un mīlestību, un tīri sievišķīgi es izvēlējos otro. Es apzinājos, ka varu Aldim palīdzēt morāli. Palīdzēju un atbalstīju viņu ar savu iedzimto inteliģenci, un mūsu sākums nebija viegls,» ar smaidu atceras vijolniece. Neglābjama romantiķeAnda neslēpj, ka nekad nevarētu būt karjeras sieviete, jo ir izteikta romantiķe, māksliniece, kurai ir svarīgi blakus sajust stipru plecu. «Man piesaiste pie zemes ir ļoti grūta, jo man patīk «palidot», tāpēc labi, ka ir tāds vīrs, kas dažkārt nolaiž uz zemes. Sākumā mēs bijām ļoti dažādi, un daudzi teica: jūs nekad nevarēsiet būt kopā, bet kopā esam jau 15 gadus un saprotam, ka esam radīti viens otram,» atzīst Anda. Spēlēt bērēs viņai sākumā šķitis pavisam neiespējami, līdz sapratusi, ka var ar to tikt galā. Tagad tā ir Andas ikdiena. «Pēc rakstura esmu ļoti jūtīga un līdzjūtīga, bet šādās reizēs esmu iemācījusies nolikt sev priekšā tādu kā «sienu», kas mani sargā, jo es nevaru izraudāt visiem līdzi. Vienkārši daru savu darbu un cenšos to darīt maksimāli labi, bet to, kas notiek apkārt, «neredzu». Jā, bērēs es dzirdu sevi, kolēģus, mācītāju, bet neiedziļinos pašā procesā, jo esmu sev novilkusi robežšķirtni – citādi strādāt nav iespējams,» uzskata Anda. Veļu laika izjūtasŠis rudens ir neparasts, un Anda aizdomājas, ka veļu laiku šogad tā īsti nemaz nav izjutusi. Varbūt tādēļ, ka dabā vēl ir gana gaišuma un saules. «Veļu laiks man saistās ar dziļi izteiktu rudeni – pelēkumu, miglu. Šis laiks nāk no mūsu senčiem, un velis drīzāk ir tāds kā dvēseles apvalks. Pati esmu kristīgs cilvēks, un daudzi man ir jautājuši – kāpēc mūsu uzņēmuma nosaukumā ir vārds «velis»? Man to grūti izskaidrot, bet tā mēs to izjūtam. Taču tas man netraucē ticēt Dievam, paļauties uz to, jo mūsu senči par veļiem nedomāja kā par kaut kādu ķecerību, bet kā par tuvu, mīļu cilvēku dvēselēm. Veļu laiks bija mūsu senču mīlestības un kopības izjūta ar aizgājušo. Rudenī tas ir tādēļ, ka tad cilvēkam ir vairāk laika pārdomām par aizgājējiem,» spriež Anda. Atvadu dziesmaVijole ir Andas ikdiena – ja nav darba, viņa vingrinās, jo uzskata, ka sevi cienošs mūziķis nedrīkst zaudēt formu. «Katru gadu ar vīru cenšamies kaut kur aizceļot, un, ja vairākas dienas vijoli rokā neesmu paņēmusi, man tas ir liels pārdzīvojums. Spēlēt gribu, cik vien iespējams labi. Jaunībā arī sacerēju mūziku, bet tagad labāk spēlēju. Vijole skan ļoti skaisti, un cilvēki labprāt to vēlas dzirdēt, skanot atvadu melodijām saviem mīļajiem. Citi teic, ka vijole ļoti žēli skan, bet es cenšos ļoti žēli nespēlēt. Ja kāds grib speciāli kādu raudināt, vijoles skaņas var stiept un vilkt, tad sanāks patiesi ļoti, ļoti žēli. Es uzskatu, ka nevajag raudināt, spēlēt jācenšas maksimāli gaiši, mīļi un viegli, jo palicējiem pietiek smaguma un bēdu. Ar savu spēli cenšos dot gaišuma sajūtu, mudinot uz labām atmiņām,» skaidro Anda.«Es gribu dzīvot!»Pirms vairākiem gadiem Andas dzīvē notika krass pavērsiens – viņu piemeklēja smags insults, pēc kura tikai brīnums palīdzēja palikt dzīvai. Aldis sievas dēļ vai pasauli kājām apgrieza – gāja, runāja ar ārstiem, pārliecināja, ka sieva jāoperē. Ārsti deva maz izredžu. Pēc operācijas bija jāmācās no jauna staigāt, komunicēt un vienkārši dzīvot, jo slimība bija veikusi savas korekcijas, atstājot ietekmi uz redzi. Pagāja laiks, iekams Anda saprata, ka dzīvos, un to, ka viņa grib dzīvot.» Vīrs manis dēļ bija darījis visu, lai es izdzīvotu, un man nav tiesību aiziet… Ja Dievs mani ir atstājis šai pasaulē, tad ir lietas, kas man vēl jāpaveic. Tas deva lielu spēku, un es tiku tam pāri.» Smagi brīži liek lietas uztvert citādi. Mainās cilvēks, mainās uzskati, vērtības. Tā noticis arī ar Andu. «Tagad es skatos apkārt un redzu, cik daudziem cilvēkiem ir vēl grūtāk par mani. Taču viņi dzīvo ar pilnu krūti, tiek pāri nelaimēm, smaida un iet uz priekšu. Ko es gaužos? Man ir brīnišķīgs vīrs, kas par mani rūpējas, darbs, varu spēlēt vijoli.» Pozitīvo Anda cenšas uzņemt dabā – tā viņai ir īpaši mīļa. «Man ļoti patīk mežā, es varu pa vienu un to pašu taku staigāt simtām reižu. Ļoti mīļa ir Tērvete. Tās ir manas brīnišķīgās liepas, skaistās egles, tās ir manas trepītes. Mežs ārkārtīgi fascinē. Es piespiežos pie stumbra un sajūtos kā koka daļa, un man tas ir ļoti svarīgi. Tā ir Dieva radīta pasaule, un es ļoti vēlos sevi sajust kā tās daļu. Tādēļ ik dienu cenšos dzīvot ar pilnības un laimes sajūtu. Man patīk, ka cilvēki priecājas. Kolēģi visu laiku saka: ko tu vari smaidīt, tu atnāc un vienmēr smaidi. Bet man tā patīk!»
