Var teikt, ka ar vienu kāju jau esam Eiropas Savienībā. Referendums pagāja, un tagad vērojams tāds kā varas pārstāvju un iedzīvotāju atslābums.
Var teikt, ka ar vienu kāju jau esam Eiropas Savienībā. Referendums pagāja, un tagad vērojams tāds kā varas pārstāvju un iedzīvotāju atslābums. Tā vien liekas, ka vairums šo faktu ir uzzinājuši un laimīgi jūtas aizmirsuši. Tomēr bez formālas iestāšanās nākamā gada 1. maijā pavisam drīz būs jāpiedalās kārtējās vēlēšanās. Šoreiz vēlēsim deviņus Latvijas pārstāvjus šajā reprezentatīvajā ES orgānā.
Paredzēts, ka ES dalībvalstis vēlēšanu dienu var noteikt jūnija sākumā, bet Latvijā tās varētu notikt 12. jūnijā. Eiroparlaments ir vienīgais parlaments pasaulē, kura locekļi tiek ievēlēti tiešās, vispārējās vēlēšanās. Līdz ar jaunu dalībvalstu pievienošanos 2004. gada 1. maijā deputātu skaits pēc parlamenta vēlēšanām palielināsies no 626 līdz 732.
Varētu šķist, kas gan ir deviņi mūsu deputāti pret pārējiem 725, lai varētu ietekmēt lēmumus, kas varētu būt svarīgi Latvijai. Tomēr jāņem vērā, ka Eiroparlamentā deputāti grupējas pēc savas politiskās pārliecības. Tāpēc no mūsējo spējām ietekmēt savas frakcijas pārstāvjus būs atkarīgs, kādi lēmumi tiks pieņemti. Tas nozīmē, ka, ievēlot savējos, jāņem vērā nevis to spēja labi izskatīties un apņēmīgi solīt, bet daudz kas nopietnāks – prasme aizstāvēt valsts intereses. Jāmin kāda Eiroparlamenta deputātu vēlēšanu īpatnība – cilvēkiem būs jābalso par konkrētu deputāta kandidātu, nevis kādu partiju. Zinot, ka pašmāju vēlētāji mēdz uzķerties uz dažādām partiju “lokomotīvēm”, var paredzēt, ka šoreiz šis princips tiks likts lietā pilnā apmērā, kaut gan medaļai ir arī otra puse. Līdzšinējā pieredze “vecajās” ES dalībvalstīs liecina, ka salīdzinājumā ar vēlētāju aktivitāti nacionālajās vēlēšanās piedalīšanās Eiroparlamenta vēlēšanās tradicionāli ir zema. Piemēram, pirmajās Eiroparlamenta vēlēšanās 1979. gadā piedalījās vairāk nekā 60 procentu balsstiesīgo eiropiešu, bet pēc 20 gadiem viņu skaits bija sarucis jau līdz 20 – 30 procentiem.
Pagaidām zināmas darbības, kas saistītas ar savu deputātu izvirzīšanu Eiroparlamentam, ir veikuši tikai daži politiskie spēki. Var piekrist apgalvojumam, ka Eiroparlamenta vēlēšanas kļūs par nopietnu pārbaudījumu pašmāju politiķiem. Partijas, kuru kandidāti tur nenokļūs, varētu nākamās Saeimas vēlēšanas arī nesagaidīt.
Kā nopietns pieteikums priekšvēlēšanu īsajam maratonam jāvērtē Tautas saskaņas partijas (TSP) priekšēdētāja Jāņa Jurkāna aiziešana no Saeimas frakcijas vadītāja amata, lai pilnībā pievērstos partijas gatavošanai sekmīgam startam. TSP uzskata, ka nopietns kandidāts varētu būt Boriss Cilevičs. Viņš uz panākumu varētu pretendēt tikai ar krievvalodīgo vēlētāju atbalstu, jo latviešu vēlētājiem pārāk labā atmiņā ir šā kandidāta klajā izglītības reformas sabotāža. Lai nu kā, bet “jurkāniešu” orientācijai uz sociāldemokrātiskām vērtībām vajadzētu padarīt uzmanīgus Latvijas “īstenos” sociāldemokrātus – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un Sociāldemokrātu savienību. Par pirmo iespējamiem deputātu kandidātiem pagaidām vēl nekas nav dzirdams, bet otrie jau nosaukuši 18 iespējamos, kuru piemērotība vēl tiks vētīta partijas iekšienē. Sarakstā ir arī mūspusē labi pazīstami vārdi. Cik nopietna ir viņu iespēja nokļūt Eiroparlamenta deputātu statusā, vēl pāragri vērtēt. Kaut gan skaidrs ir viens: ja Latvijas sociāldemokrāti nemobilizēs kopējus spēkus gaidāmajām vēlēšanām, jūnijā viņus var ķert kārtējais šoks. Gluži kā naktī pēc 8. Saeimas vēlēšanu rezultātu uzzināšanas.
