Uzvaras parkā rīt pulksten 10 vakarā ar jauno programmu «Tumša nakts, zaļa zāle» viesosies grupa «Iļģi»
Tā būs pirmā uzstāšanās «Iļģu» 33. dzimšanas dienai veltītajā sērijā, pirms tam bija tikai koncerts Dzintaru koncertzālē. Atšķirībā no daudzām citām grupām, kuru pastāvēšanu pārtraukuši ilgāki vai garāki klusuma periodi, «Iļģi» visus gadus aktīvi muzicējuši, kaut sastāvs daudzkārt mainījies.
Koncertuzvedumā, kam dots apakšvirsraksts «Tumša nakts, zaļa zāle», viņi muzicēs piecatā: Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks, Egons Kronbergs un Mārtiņš Linde. Īpaši izvēlēto dziesmu virknē katrs varēs izdzirdēt visgaidītāko.
Jaunā koncertprogramma veidota divās daļās: pirmajā skanēs gan vecās, labās «Iļģu» dziesmas, gan gluži jaunas, tāpat būs fragmenti no savulaik grandiozā uzveduma «Spēlēju, dancoju», bet koncerta otro daļu veidos danči, kas sāksies tieši pusnaktī.
Reiz sākuši ar apcerīgajām, no teicējām aizgūtajām tradicionālajām dziesmām, kuras izdziedātas un izspēlētas visdažādākajos sastāvos, nu jau sen, izmantojot folkloru kā iedvesmas avotu, «Iļģi» ne tikai nevairās no mūsdienīgu muzikālu tēmu un instrumentu izmantojuma, bet kuplina savu skanējumu ar citu tautu folkloras elementiem.
Bet visa sākums vienmēr ir melodija, ko izvēlas Ilga Reizniece.
– Kas jūs kā klasiski skolotu (te domāju mācības Dārziņskolā un Latvijas Valsts konservatorijā) vijolnieci pamudināja pievērsties folklorai?
(Ja pareizi saprotu, tā saucamā postfolklora radās nedaudz vēlāk, līdz ar «Iļģiem», un arī tad ne uzreiz – «Iļģi» esot sākuši līdzīgi kā citas folkloras kopas.)
Laikam jāsāk ar to, ka es kā akadēmiski skolota vijolniece nejutos labi savā ādā. Katru reizi, kad bija jākāpj uz skatuves, jutos briesmīgi. Uztraukums un apziņa, ka tos pašus skaņdarbus pasaulē tūkstoši vijolnieku izpilda par mani pārliecinošāk… Kā tagad saka – man nebija motivācijas atrasties uz tās skatuves. Arī klasiskais vijolnieku repertuārs – romantiskā mūzika – man galīgi negāja pie sirds. Mani interesēja senā mūzika, bet neko daudz senāku par Bahu tajā laikā nebija iespējams spēlēt.
Un tad, kad es pirmoreiz izdzirdēju folkloru – īstu, autentisku folkloru –, sapratu, ka tā ir tā senā mūzika, par ko esmu sapņojusi. Turklāt – tikai mums piederoša, neviens cits pasaulē to nespēlēs. Sākās ļoti garš izziņas un izpētes posms, jo, lai cik tas būtu dīvaini, gan mūzikas skolā, gan augstskolā latviešu folklora bija gandrīz vai tabu.
– Un kas neapmierināja tradicionālo folkloras kopu darbībā, ja reiz sākāt spēlēt «moderni» un blakus tautas instrumentiem izmantot elektriskās ģitāras un citus rokmūzikai vairāk piedienīgus instrumentus? Vai tie bija savas nišas meklējumi?
Nu, te laikam savu lomu nospēlēja tas, ka es biju (un esmu) mūziķe. Lai cik burvīgas būtu neapdarinātas, tradicionāli izpildītas dziesmas, mūziķiem gribas muzicēt, radoši uztvert sākotnējo mūzikas materiālu. Un nākamais solis jau ir sava oriģinālmūzika, kur tautasdziesmas četras vai astoņas taktis kalpo tikai par iedvesmu vai impulsu.
– Nezinu, vai pirms gadiem 20 jau bija ieviesies termins «world music», bet šis zīmols atļauj zem sava jumta paslēpt daudz ko, manuprāt, arī mūsu jaunības gados Padomju Savienībā populāro baltkrievu ansambli «Pesņari».
Kā «Iļģiem» izdodas ar «moderni roķīgo» skanējumu nenomākt latvisko kodolu, būtībā nemaz īpaši nevairoties no cittautu ietekmes, arī muzikālo izteiksmes līdzekļu un instrumentu izmantojumā? (Tiesa, ja tā labi padomā, tad īsti latvisks instruments laikam ir tikai kokle, un arī tai ir «māsas».)
Arī vargāns, ko daudzi latvieši, pirmoreiz izdzirdot, parasti nosauc par «čukču» instrumentu, ir ar senām saknēm latviešu tradicionālajā mūzikā, turklāt burtiskā nozīmē. Tieši vargāns ir viens no senākajiem instrumentiem, ko arheologi atraduši izrakumos mūsu zemē. Bet, protams, kokle ir mūsu galvenais instruments ar savu unikālo skanējumu. Latvisko skanējumu, lai kādus instrumentus mēs spēlētu, mums izdodas nepazaudēt… Grūti noformulēt, kāpēc. Es to vienkārši jūtu. Mēs visi to jūtam. Reizēm varam pajokot un paspēlēt dažādos stilos – prieka pēc. Bet «Iļģu» mūzika savā būtībā ir latviska. Par šo apzīmējumu un tā izpratni un interpretāciju gan varētu rīkot konferenci vairāku dienu garumā…
– Gan autentiskā, gan tā saucamā postfolklora neiztiek bez pagāniskā rituāla kaut attālas klātbūtnes. Arī jūs pati rīkojāt «Piedzīvosim Jāņus». Kāda ir jūsu attieksme pret reliģiju?
Par Jāņiem, ko esmu skaisti svētījusi gadu desmitus, es vienkārši vairs nevarēju klusēt. Bija jādalās pieredzē un tiem, kas to grib, jāpalīdz skaisti un jēdzīgi nolīgot. Reliģija… nu, šajā vārdā ir ieslēpies arī vārds līgo. Bet īpaši reliģiozi un publiski rituāli mani nesaista. Tie man bieži vien liekas falši. Mana baznīca ir dabā. Tīrā mežā; pie jūras, kur, cik vien acis rāda, nav samanāms neviens svešs cilvēks; Jāņu vakarā, savējo pulkā, ar dziesmām pavadot sauli…
– Nupat muzicējāt Pasaules koru olimpiādes kopkoncertā. «Iļģu» iesaiste šajā un līdzīgos pasākumos kļuvusi tik pašsaprotama, ka grūti iedomāties ko lielu un reizē latvisku bez jūsu (tāpat kā visuresošo «Auļu») klātbūtnes. Vai labāk jūtaties uz milzīgas skatuves vai intīmākas atmosfēras koncertos?
Manuprāt, uz tik lielas skatuves labi var justies, tikai dziedot kopkorī. Es noteikti labāk jūtos uz mazākām skatuvēm. Tā nebija mūsu ideja tur atrasties.
– Uzvaras parkā Jelgavā gluži fiziski nesatilpst tik daudz cilvēku kā Mežaparka Lielajā estrādē, tātad atmosfēra būs krietni intīmāka. Un skatītāji nāks baudīt tieši «Iļģu» uzstāšanos, kur jūsu ansamblis netiks izmantots tikai kā kāda grandioza uzveduma priekšspēle vai starpspēle. Kas jelgavniekus gaida koncertā «Tumša nakts, zaļa zāle»?
Es ceru, ka tikšanās ar jelgavniekiem būs sirsnīga, abpusēji enerģiju uzlādējoša, un noteikti mudinu visus palikt uz otro daļu, kur visiem klātesošajiem būs iespēja pārtapt no klausītājiem par dancotājiem. «Iļģi» un Rīgas Danču kluba dalībnieki par to gādās.
– Un kāpēc nakts koncerts – vai tāpēc, ka «tumša nakts» ir jau programmas nosaukumā?
Nē, vispirms bija doma par vēlo koncerta laiku, un pēc tam atnāca nosaukums. Man šis vārdu savienojums ir ļoti daudzas skaistas sajūtas raisošs, un es ceru, ka tā būs arī klausītājiem. Uz tikšanos! ◆
