Termoveļas galvenais uzdevums ir novadīt sasvīdumu no ķermeņa
Īsti nav zināms, cik ilgi šīs sezonas kaprīzā ziema mūs, makšķerniekus, kā arī slēpotājus un slidotājus priecēs, tomēr copmaņiem mazākie ezeri Vidzemē, Zemgalē un Latgalē jau ir klāti ar 7–10 centimetru biezu ledus kārtu, kas turklāt uzsalis bez īpašas sniega segas. Tātad ledus ir pietiekami drošs, lai prātīgi cilvēki sāktu tik sen gaidīto ziemas copi.
Copmaņiem daudz jautājumu, šoreiz būtiskākie no tiem, jo var ieinteresēt daudzus.
Jau atkal aktualizējies jautājums par termoveļas izmantošanu. Joprojām, kaut gan ir ļoti daudz par to rakstīts, cilvēkiem nav īsti skaidrs, kam šī veļa domāta. Iegalvojiet uz visiem laikiem, ka termoveļa neatkarīgi no tā, vai tās ir bikses, jakas, zeķes, nav domāta kā no aukstuma sargājošs apģērba gabals. Protams, kaut ko jau no šīs funkcijas tā arī veic, taču galvenais tās uzdevums ir novadīt sasvīdumu no ķermeņa virsējās daļas uz termoveļas virsējo slāni. Tādējādi, slēpojot, skrienot, makšķerējot vai mežā strādājot un cilvēkam sasvīstot, sviedri neveido mitrumu uz divkājainās radības ķermeņa, bet gan notur to sausu, kas ir svarīgi atdzišanas brīdī, jo visu laiku taču «nerukāsi», vai ne?
Otrs ļoti būtisks fakts, ko nedrīkst aizmirst, – zem termoveļas nedrīkst vilkt pilnīgi neko! Ja iedomāsieties zem jakas pavilkt kaut vai T kreklu, tā termoveļas nozīme būs salīdzināma ar nulli! Šai īpaši izstrādātajai veļai ir daudz ražotāju, bet pamatā pastāv trīs versijas – plānā, vidējā un biezā. Kur izmantot biezo, man tiešām grūti pateikt. Varbūt tā der cilvēkiem, kam ir īpaši paaugstināta jutība pret aukstumu. Plāno variantu parasti velk rudeņos un pavasaros, bet vidējais kalpo ziemas apstākļos. Savukārt pa virsu termoveļai varat ģērbt visu, ko vien iedomājaties, jo katram cilvēkam, kā jau minēju, ir sava salšanas pakāpe.
– Vai ziemas ūdām der arī pītās auklas?
Protams, izmantot ūdām var arī veļas auklu… Jautājums, cik jums būs ērti ar to salā darboties. Pītā aukla ļoti ātri apsalst un, izvilkta uz ledus vai aukstumā uztīta uz spoles, kļūst stīva. Situāciju var uzlabot ar speciālu silikona aerosolu, taču tā pārklājums kalpo labi ja kādu stundu. Turklāt, uzpūšot uz auklas, neapšaubāmi, šis materiāls tiek arī uz spoles vai ūdas un tā kļūst slidena. Es ūdām vai jebkurai citai makšķerei, arī darbojoties ar bļitkām, izmantoju vienīgi monofilo auklu.
– Vai ziemā, ejot uz baltajām zivīm, tās jāiebaro tikpat daudz, cik vasarā?
Pilnīgi noteikti – nē! Ziemas apstākļos zivs ir mazkustīga, līdz ar to tās enerģijas patēriņš tik ātri nezūd un nav nepieciešamības to atjaunot. Ar iebarošanu ziemā vispār ir jābūt diezgan uzmanīgiem. Prātīgāk ir rīkoties pēc shēmas, ka, uzejot uz ledus un izvēloties savu copes placi, vispirms izurbjam ap 10 āliņģu dažādās ģeometriskās formās. Es, protams, nerunāju par viena cauruma ģeometriskām iespējām, jo, kā zināms, izurbt var tikai apļveida figūru, bet gan runa ir par āliņģu izvietojumu pa ūdenskrātuves ledu. Parasti ir divas figūras – aplis vai rombs. Es tiešām ieteiktu šādas shēmas ievērot, jo tā iespējams ātrāk noteikt, kur atrodas zivs. Attālumi starp āliņģiem parasti nav lielāki par sešiem, astoņiem metriem. Meklējot asarus, tie ir vēl mazāki. Barību uz grunts nolaižu tikai un vienīgi ar barotavas palīdzību. Nepiekrītu versijai, ka iebarot, jau sākot no 1,5 metru dziļuma, var arī no augšas. Lieta tāda, ka ūdens blīvums aiznes lēni grimstošo barību sāņus. Tāpēc jau bieži daudzi copmaņi nekādi nespēj izprast, kāpēc, makšķerējot ar diviem āliņģiem un pilnīgi vienādām sistēmām un ēsmām 50 centimetru attālumā, no viena zivs ķeras, bet no otra vismaz divas reizes mazāk. Lai noskaidrotu, kurā rajonā zivs varētu atrasties, nekad sākumā nebaroju katrā izurbtajā ledus caurumā, pilnīgi pietiek ielaist barību katrā otrajā. Kad šādā veidā izurbts 10 – 15 caurumu un katrs otrais apgaitā iebarots ar trešdaļu (un ne vairāk!) no ziemas barotavas, nāku atpakaļ uz pirmo. Pavisam mierīgā ritmā atritinu savu izvēlēto makšķerīti, vēl var iedzert krūzīti tējas un tad jau sākt āliņģu apgaitu tajā secībā, kādā notika urbšana un barošana. Ja pirmajā gājienā copes nav nevienā āliņģī, tas, protams, nenozīmē, ka zivs tur nav, un derētu šajā vietā atgriezties pēc kādas stundas. Taču krasi mainu vietu un atkarībā no izvēlētā dziļuma dodos projām vismaz par saviem 100 metriem. Šādā veidā agri vai vēlu zivtiņa atrodas.
– Vai ziemas apstākļos pie iebarojamās barības liekam klāt zemi tāpat kā vasarā?
Nē! Pirmkārt iebarojamās barības daudzums ir ļoti minimāls, atšķirībā no vasaras tā nav arī ar tik spēcīgu un koncentrētu aromātu, līdz ar to zemei ziemā nav vietas iebarojamajā barībā. Ziemā var lietot arī pārtikas veikalos nopērkamos graudaugu malumus, tāpat der visparastākie cepumi, manna, grūbas, rīvmaize un tā tālāk. Es pats esmu par slinku, lai ap šo visu ņemtos, un manā praksē ir pierādījies, ka jau gatavā un gadiem ilgi izmēģinātā barība tomēr darbojas uz pusi labāk, piemēram, «Timar» ar motiļa aromātu, anīsa smaržu vai tieši breksim domātā. Tas viss «strādā» perfekti un nekad nav pievīlis. Jā, esmu mēģinājis dažādus mājas vārījumus, un arī šī versija der, bet zivs pienāk krietni vēlāk nekā uz gatavo barību.
* * *
Lai jums veicas jaunajā ziemas sezonā! Galvenais – atcerieties, ka jūs kāds noteikti gaida mājās, kaut vai kaķis! Pirms ejat uz ledus, domājiet ar galvu! ◆
