Pauls Rēvelis: Viļņas «čekas» muzejā pabijušie domāja, ka mūsu stāsti par «čekas maisiem» ir pasakas.
Vēl šodien vismaz divām latviešu paaudzēm, kas piedzīvojušas padomju okupācijas laikus, 1912. gadā Rīgā tagadējās Brīvības un Stabu ielas stūrī uzbūvētais Tetera nams jeb «Stūra māja» saistās ar impērijas slepeno varu. Tā apspieda tautas brīvības centienus, četrdesmitajos un vēl piecdesmitajos gados izvēršot nežēlīgu teroru. Pēdējais šīs padomju iestādes nosaukums bija Valsts drošības komiteja, taču, atceroties lielinieku teroru Krievijā, to tautā sauca arī par «čeku».
Pagājuši tikai 23 gadi, kopš 1991. gada augustā Maskavā izgāzās impēristu pučs un Rīgas namu atstāja Valsts drošības komitejas darbinieki. Vienā no «Stūra mājas» kabinetiem palika vien Saeimas deputātu debatēs pārcilātie «čekas maisi», kas patiesībā bijuši vairāki čemodāni ar slepeno aģentu uzskaites kartītēm. To skaits tiek lēsts ap astoņiem tūkstošiem.
Tūlīt pēc Latvijas valsts atjaunošanas Tetera namā izvietojās Iekšlietu ministrijas iestādes. Taču beidzamos sešus gadus, kad ministrija pārcēlās uz nomāto ēku Gaujas ielā, nams stāv tukšs. Attīstot idejas par Rīgu kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu, radās iniciatīva to atvērt publiskai apskatei. Tā no 1. maija līdz 19. oktobrim «čekas» pagrabus gida pavadībā izstaigāja vairāk nekā 27 060 interesentu. Viens no 11 gidiem, kurš uzņēmās šo ekskursiju vadību, bija jelgavnieks Pauls Rēvelis.
Par sevi Pauls stāsta, ka ir dzimis 1967. gadā. Ģimenē viņš audzināts sabiedrībā turēt muti par izlasīto, kas saistījās ar Latvijas valsti un tās vēsturi. Par impērijas slepeno «čekas» varu mājinieki runājuši maz.
1985. gadā Pauls izvēlējās studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Meža fakultātē. Studijas tika pārtrauktas ar obligāto iesaukumu un dienestu Iekšlietu ministrijas karaspēkā Saratovā, Krievijā. 1992. gadā, jau pēc valsts atjaunošanas saņēmis mežkopja diplomu, Pauls sāka strādāt Latvijas Tautas frontes vēlēšanu centrā. Tā arī sākās viņa darbs sabiedriskajā laukā.
«Rīga 2014» projektā bija plānots, ka viena ekskursija pa «Stūra māju» ilgst nedaudz ilgāk par stundu. Paulam parasti dienā tās nācies novadīt divas trīs. Interesenti sākumā vesti uz reģistrācijas telpu, spoguļu gaiteni, kāds tas saglabājies no vecā ēkas interjera. Gidiem pieturas vietas bija arī kamerās un izmeklēšanas kabinetā. Pauls piebilst, ka no Valsts drošības komitejas laika namā nav saglabājusies gandrīz neviena mēbele, tās ekspozīcijai piemeklētas citviet. Stāstījums notika arī 5. stāva kabinetā, kur padomju okupācijas sākumā 1940. gada 21. jūnijā stundu pēc Iekšlietu ministrijas jaunā uzrauga rakstnieka Viļa Lāča vadītās sapulces nošāvās Robežsargu brigādes komandieris Ludvigs Bolšteins, kurš nāk no Bērzes pagasta. «Daudzus sevišķi interesēja pagrabs, kur atradās daļa no 44 kamerām, kurās, gaidot pratināšanu, tika ieslodzīti cilvēki. 1941. gadā tur 150 arī nogalināti.
P.Rēvelis min, ka vairāki politiski represētie atmiņās liecinājuši, ka apcietinātos garīgi stiprinājuši kvartālu tālāk esošās Vecās Ģertrūdes baznīcas zvani. «Skaidrs, ka kamerās zvanus nedzirdēja, bet pastaigas laukumā Veco Ģertrūdi varēja dzirdēt. Es gan nezinu, cik bieži baznīca padomju laikos zvanīja,» spriež vēstures pētnieks.
Starp ekskursantiem cienījamā vecumā daži sākumā stāstījuši, ka viņi bijuši apcietināti «čekas pagrabā». Piepūlot atmiņu, ataususi skaidrība, ka apcietinājums tomēr bijis Rīgas Centrālcietumā, kas atrodas pie dzelzceļa sliedēm. «Liela daļa politiski represēto «Stūra mājā» nenonāca, taču daudzi lēmumi par viņu izsūtīšanu vai nogalināšanu tika pieņemti šajā ēkā,» rezumē P.Rēvelis.
Viņš atceras, ka interesentu grupā bijis kāds dīvains cilvēks, kurš par varītēm mēģinājis pierādīt, ka ir politiski represētais. «Viņa stāstā par it kā piedzīvoto «čekas» mājā bija pa trīs teikumiem, kas raksturīgi «Stūra mājai» 1940., 1960. un vēl 1980. gadā un laikā pēc valsts atjaunošanas,» dīvaino vīru, kurš kāroja iegūt apkārtējo ievērību, raksturo Pauls. Turpretī kolēģei gadījies, ka ekskursija ieilgusi līdz divām stundām, jo pēkšņi viena no grupas dalībniecēm, tiešām agrāk ieslodzītā, kurai tagad ir «astoņdesmit ar astīti», atvērusies un sākusi runāt. Vislielākais pārsteigums bijis kundzes tuviniecei, jo arī viņa šos stāstus dzirdējusi pirmo reizi.
Pauls piebilst, ka bijis viens no trim gidiem, kurš ekskursijas vadījis arī krievu valodā. Kādā grupā bijuši Krievijas tūristi, kas Rīgā iebraukuši no Lietuvas, kuras galvaspilsētā Viļņā arī atrodas «čekas» muzejs. «Kad viņiem stāstīju, ka mums ir tāda aģentu kartotēka, kurai netiekam klāt, mani lāgā nesaprata. Proti, Lietuvā «čekas» problemātiskie jautājumi atrisināti deviņdesmito gadu sākumā. Cilvēki no Krievijas vai Baltkrievijas nereti domā, ka visās Baltijas valstīs šajā jautājumā vajadzētu būt līdzīgai attieksmei,» stāsta P.Rēvelis. Viņš piebilst, ka, pārdomājot «Stūra mājā» pieredzēto, neredz jēgu «čekas maisu» slepenībai. «Šajā kartotēkā trūkst dosjē, kur būtu minēts, ko attiecīgais ziņotājs veicis un kādas ir šīs darbības sekas. Es, piemēram, nedomāju, ka no agrākā ārlietu ministra un ārsta Georga Andrejeva ziņojumiem (viņš laikrakstā «Diena» publicēja rakstu, kurā atzina šo savas biogrāfijas faktu) kāds būtu ļoti smagi cietis. Vismaz publiski tas nav zināms. Ziņošanas vai sadarbības fakts ir viena lieta, bet svarīgākas ir sekas,» spriež P.Rēvelis.
Viņš piebilst, ka diemžēl Latvijā ne mazums cilvēku tos, kuri bijuši saistīti ar padomju slepenajiem drošības dienestiem, uzskata par tiesājamiem un sodāmiem. Viņaprāt, sods nav vienīgais ceļš, lai cilvēks pārdomātu dzīvi un labotos. Pauls uzsver, ka laiks rit, «čekas» laikus piedzīvojušo un tur strādājošo cilvēku – tātad arī atmiņu – skaits rūk. Jelgavnieks janvārī cer turpināt gida darbu «Stūra mājā». ◆
Stūra mājā 1948. gada 18. novembrī
Oļģerts Sabulis, jelgavnieks, jauniešu pretošanās grupas «Lāčplēsis» dalībnieks
Mani, septiņpadsmit gadu vecu jaunekli, ar proklamācijām apcietināja Rīgā 1948. gada 17. novembra vakarā. Roku dzelžos saslēgtu, aizveda uz «Stūra māju». Tur koridorā pie izmeklētāja kabineta pavadīju valsts svētku nakti. No rīta mani pa līkajām kāpnēm noveda pagrabā, kur apcietinājumā jau atradās deviņi grupas biedri, taču pēc trim dienām izlaida ārā «ar asti». Laikam cerēja, ka uzķersies vēl kāds nacionāli noskaņots jaunietis. Sajūta, atrodoties brīvībā, bija slikta. Ja tavi biedri paliek apcietinājumā, bet tevi izlaiž, ko gan viņi par tevi var domāt! Pēc trim mēnešiem atsūtīja pavēsti un es pats atnācu uz «Stūra māju», kur mani tūlīt noveda kamerā. Pēc kāda laika mūs pārveda uz Centrālcietumu, bet no turienes 23. martā uz tiesu, kur piesprieda brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. Pēc Staļina nāves sodu mīkstināja, mājās no lēģera Krievijas Tālajos Austrumos Magadanā atgriezos pēc sešiem gadiem un trim mēnešiem.
Mani pretošanās grupas dalībnieki ir Ints Cālītis un Gunārs Kušķis, kuri Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu laikā bija ekskursijā «Stūra mājā». Viņi man atveda bukletus. Pašam nesanāca laika turp aizbraukt. Taču arī es gribētu vēlreiz apskatīt šīs ēkas pagrabstāvu un ceru, ka tas būs iespējams, kad janvārī «Stūra mājā» iekārtos muzeju.
