2011. gada 24. martā Jelgavas Domes sēdē tika izskatīts jautājums par represētā statusa piešķiršanu izsūtījumā dzimušajam V. kungam atbilstoši Latvijas Republikas likuma «Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem» 2. panta 3. apakšpunktā noteiktajam. Saskaņā ar to par komunistiskā režīma politiski represētām personām atzīstami esošie un bijušie Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Polijas pilsoņi un līdz 1940. gada 17. jūnijam Latvijā legāli iebraukušie un pastāvīgi dzīvojušie iedzīvotāji, ja viņi šā likuma 1. pantā minēto iemeslu dēļ laika posmā līdz 1991. gada 21. augustam tika izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas, dzimuši izsūtījumā vai nometinājumā – ja viens no vecākiem vai abi bija izsūtīti vai atradās nometinājumā – pēc vecāku noņemšanas no speckomendatūras uzskaites līdz tam brīdim, kad tika saņemta atļauja atgriezties Latvijā, bet ne vēlāk kā gadu no dienas, kad vecāki tika noņemti no speckomendatūras uzskaites.Manī dziļu sašutumu izraisīja «Saskaņas centra» deputāta Anatolija Ļitvinova ciniskais izkliedziens Domes sēdē. Citēju: «Ko, kas paspēja ielēkt pēdējā vagonā, tas represētais?»Gribas jautāt – vai tas ir trulums, likumu nezināšana? Manuprāt, šis izkliedziens tomēr ir gan represēto zaimošana, gan arī brīdinājums represētajiem, viņu tuviniekiem un katram godīgam līdzpilsonim – neaizmirst un nepiedot! Jo citādi līdzīgi noziegumi var atkārtoties tuvākā vai tālākā nākotnē!Manuprāt, visspilgtāk Sibīrijā izsūtījumā dzimušo likteni apraksta atmodas laika aktīviste Sandra Kalniete savā atmiņu grāmatā «Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos», jo arī viņa ir dzimusi izsūtījumā.Tālāk citāts no S.Kalnietes grāmatas 229. – 230. lpp. «.. tēvs devās uz ciema padomi, lai saņemtu manu dzimšanas apliecību. Pēc formalitāšu nokārtošanas komandants teica, ka turpmāk katra mēneša 15. un 30. datumā meita jāpiereģistrē. «Lai mēs būtu droši, ka viņa nav atstājusi nometinājuma vietu.» Mans tēvs apstulba. Gaidot mani, ne viņš, ne māte nebija apzinājušies skaudro patiesību, ka viņu bērns kopš dzimšanas brīža ir «uz mūžu izsūtīts». Smagiem soļiem tēvs vilkās atpakaļ uz baraku. Viņš sevi šaustīja par vieglprātību, ar kādu bija ļāvies laimes ilūzijai, kuras vārdā bija lēmis savu meitu dzīvei Sibīrijā. «Kraukļi! Sūda brāļi! Nelieši!» tēvs sevī kliedza. Atgriezies mājās, viņš satumsušām acīm paskatījās uz manu māti un noskaldīja: «Mums vairāk vergu nedzims!» Man nav brāļu un māsu..»Protams, arī dzimtenē palikušo, uz Sibīriju aizvesto tuviniekiem bija jāpārdzīvo daudzi sarežģījumi, bet vismaz viņiem bija DZIMTENE!
