Izlasot pirms svētkiem publicēto Jāņa Kovaļevska vienpusēji pašslavinošo monologu «Viļņošanās mediju telpā», tā vien šķiet, ka šis kungs kļuvis par ko līdzīgu Robinam Hudam kaklasaitē, kas gatavs loku un bultas nomainīt pret nēzdodziņu.
Izlasot pirms svētkiem publicēto Jāņa Kovaļevska vienpusēji pašslavinošo monologu “Viļņošanās mediju telpā”, tā vien šķiet, ka šis kungs kļuvis par ko līdzīgu Robinam Hudam kaklasaitē, kas gatavs loku un bultas nomainīt pret nēzdodziņu, kurā iebirdināt pa krokodila asarai, apraudot pilsētnieku nepiepildītos sapņus uzzināt par pilsētas tēvu labajiem darbiem.
Rakstā minēta it kā “konkrētu mediju” sākta kampaņa un provokācijas pret pašvaldības “oficiālo” izdevumu, un kā viens no tā “apdraudētājiem” nepārprotami minēts arī laikraksts “Zemgales Ziņas”, kas pilsētniekiem svarīgus notikumus atstājot ārpus sava satura. Autors īpaši nekautrējas spļaut ne vien miglā, bet arī akā, no kuras vēl ne tik sen nesmādēja padzerties – vismaz līdz brīdim, kad kritisko skatījumu uz lietām nomainīja pret “silto” runasvīra un tēla veidotāja krēslu pilsētas domē. Tā nu minētās aģentūras izdotais nedēļraksts, ko daļa pilsētnieku savās pastkastēs tā arī ne reizi nav redzējuši, bet vēl daļa manījusi lielās kaudzēs mētājamies kāpņu telpās vai pie miskastēm, teju vai uzskatāms par aizsargājamu augu. Arī pati dome oficiālā vēstulē nav kavējusies to nodēvēt par “objektīvas informācijas” sniedzēju.
Ja uz pašvaldības “objektivitāti” paraugās no malas, aina šķiet pavisam citāda un taisnošanās, ka pilsētnieku makiem simtus tūkstošus latu izmaksājošais izdevums nav vietvaras “spalvu spodrinātājs”, vienkārši neiztur kritiku. Nav noliedzams, ka viena no pašvaldības funkcijām ir iedzīvotāju informēšana par pilsētā notiekošo, jautājums ir, kā tas tiek darīts. Ja reiz informēt pilsētniekus, tad par visu notiekošo, nevis tikai “izlases kārtībā”, lai, nedod, Dievs, kādam maizes tēvam nerastos problēmas ar gremošanu, izlasot kaut ko ne tā uzrakstītu…
Par cik “objektīvu” var uzskatīt konkrētu personu izfiltrētu un vajadzīgajā tonī apstrādātu informāciju, pilsētas līderu neizdarības mēģinot veikli noklusēt? Piemērus? Kaut vai aizvadītās vasaras “NĪP epopeja” ar tai sekojošo balagānu preses konferences vietā un pirksta pakratīšanu vainīgā virzienā. Ne vārda, tikai “aktuāla” intervija ar… pašu domes papiņu sarāto! Respektīvi – centieni daudzmaz ticami atmazgāties. Pilsētniekiem aizvien aktuālie, bet vietējai varai ne sevišķi ērtie siltumapgādes jautājumi un skaidrojums, kāpēc tarifu ziņā esam vieni no līderiem valstī. Klusums. Par dārgu ikgadējo tradīciju kļuvusī bedru lāpīšana Jelgavas ielās, kam neredzam ne galu, ne kvalitāti, toties manām, kā milzu summas par brāķi tiek bāztas darbu izpildītāju makos. Atkal klusums. Valsts kontroles atklātie pilsētas domes pārkāpumi reklāmas izvietošanā. Haoss Jelgavas Autobusu parkā, kur pasažieru sūdzības un uzdotie jautājumi tiek uzpūtīgi ignorēti, domes nemitīgā izlikšanās to nemanām… Joprojām klusums! Toties “oficiālajā” izdevumā varam izlasīt pilsētniekiem ļoti “aktuālu” informāciju par astroloģiju, pirotehnikas noslēpumiem un vēl virkni tamlīdzīgu tikpat “informatīvu” materiālu. Kādai gan jābūt interesei vai uzstādījumiem “no augšas”, lai aprakstāmie temati tik uzkrītoši tiktu šķiroti? Gan jau par to kundziņš pastāstīs kādā no saviem nākamajiem sacerējumiem.
Dome arī esot ļoti labdarīga, informējot darba meklētājus par vakancēm! Nepilna gada laikā, šķiet, bijuši veseli divi šādi piedāvājumi! Ja jau būt labdariem, tad līdz galam – daudzi jelgavnieki dārdzības apstākļos nevar atļauties arī siltu ēdienu, grāmatas, žurnālus… Pagaidām gan nekas cits neatliek, kā censties zem “publisko pakalpojumu” jēdziena paslaucīt visu, kas vien ienāk prātā, mākslotā un subsidētā augstsirdībā aizrunājoties līdz pat mecenātismam, maznodrošinātajiem piedāvājot bezmaksas informāciju, uzņēmumiem un privātpersonām – reklāmu par “dempinga” cenām, jo “citādi jau uzņēmumi to nevarot atļauties”.
Turklāt pie viena var citus vainot “lētu sensāciju meklēšanā”. Interesanti, kad pēdējo reizi mūsu pilsētā noticis kas sensacionāls? Ja vien par tādu nevar uzskatīt vietējās varas nekaunību, vieglu roku vai āža kāju izšķiežot latu tūkstošus sava “kabatas medija” uzturēšanai, lai pie iedzīvotājiem nonāktu tikai viens “pareizais” un vietējai varai “ērtais” viedoklis. Jo tā vienkārši ir ļoti ierasts.
