Pēc 30. augustā «Ziņās» publicētā raksta «Nekad nevar zināt…» saņēmu daudzas atsauksmes un ieteikumus.
Pēc 30. augustā «Ziņās» publicētā raksta «Nekad nevar zināt…» saņēmu daudzas atsauksmes un ieteikumus. Tos lasot, arvien vairāk sāku saprast, cik visaptveroša ir nežēlība. Tā pat ir sava veida slimība, kuru cilvēks ne tikai necenšas apturēt, viņš pat nemēģina to apjēgt, necenšas saprast, ka tā nedrīkst turpināties.
Spēks izšķir visu?
Inese Cinovska, sociālā darbiniece:
Cietsirdība jauniešu vidū – mūsu saindētās sabiedrības sekas. Lielākoties mūsu attiecības darbojas pēc principa – spēks izšķir visu! Vai tā ir jābūt? Par šo jautājumu ir jārunā – tikai un vienīgi tad sāksim domāt, ko darām paši ar sevi, ar savu nākotni. Raksts «Nekad nevar zināt» lika padomāt un beidzot ieraudzīt to, kas atrodas tepat – līdzās.
Pirmkārt, nevēlos nosodīt vecākus. Un tomēr – meitene, kam ir tikai 14 gadu, tika palaista uz Olaini. Protams, var pamatot šādu rīcību.
Ir dabiski, ka mēs baidāmies par saviem bērniem, un ir dabiski, ka mūs tracina doma, ka no visa ļaunā savu bērnu pasargāt nespēsim. Bet, lai arī kā mēs dusmotos uz sevi vai citiem, – nespēsim pasargāt tik un tā.
Otrkārt, ja kaut kas tik nežēlīgs ar Anitu ir noticis, to nevar tā vienkārši atstāt. Incidents, kas noteikti ir atstājis negatīvu iespaidu, var daudzkārt kļūt par šķērsli. Bailes, neuzticība cilvēkiem – tas viss traucē turpmākai attīstībai un normālai dzīvei. Visvairāk mani interesē viens – ko par to domā pusaudži, vai viņi saprot, kas ir draudzība? Viņiem ir jāredz, kas ir viņu draugi un draugu draugi. Cenšos tikt skaidrībā – tik daudz necilvēcīga notiek ik dienas. Atceros situāciju, kas risinājās pavisam nesen, – tepat uz ielas gaišā dienas laikā tika piekauta meitene, taču garāmgājēji aizsoļoja nereaģējot.
Atrisinājums ir mīlestība
Zaiga, 17 gadu:
Es zinu cilvēkus, kuru attieksme vienam pret otru izpaužas kā viens vienīgs mīļums. Taču, neapšaubāmi, pastāv arī nežēlība. Manuprāt, vienīgais veids, kā tikt ar to galā, ir mēģināt uzdot sev jautājumus: Kāpēc es esmu nežēlīgs? Kādēļ un par ko otrs cilvēks pret mani izturas nežēlīgi? Ir jādomā un jācenšas atrisināt šo «krustvārdu mīklu». Kaut gan mūsdienās jauniešu vidū valda princips – ja pret mani kāds ir nežēlīgs, arī es būšu tāds pats. Un tomēr – ja es mīlu kādu konkrētu cilvēku un viņš man ir darījis daudz ļauna, es pat gribot nespēju būt atriebīga un nežēlīga. Tātad atrisinājums ir mīlestība – spēcīga mīlestība.
Dusmas, kas jāizgrūž
Inga, 14 gadu:
Par nežēlību dzirdu ļoti bieži. Gandrīz katru nedēļu avīzēs lasāms raksts par kādu piekautu vai izmantotu meiteni. Kāpēc tā notiek? Manuprāt, tajā brīdī, kad cilvēks sit, viņš nedomā par sekām un tikai vēlāk, daudz vēlāk apzinās, ko ir nodarījis otram. Ļoti bieži nākas redzēt, kā vecākie zēni pazemo jaunākos un izspiež viņiem naudu. Varbūt nežēlību izraisa neuzticēšanās cilvēkiem, un varbūt tieši tāpēc mēs bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem paejam garām cilvēkam, kam vajadzīga palīdzība. Ko darīt? Vajadzētu skolās rīkot diskusijas – nevis lekcijas, bet diskusijas, kurās jaunieši paši nonāktu līdz šīm problēmām. Tieši viņiem jāatbild uz jautājumu: kāpēc tiek pacelta roka pret otru cilvēku? Šai rīcībai neapšaubāmi zemapziņā ir kāds pamats. Varbūt kādam tās ir dusmas, kas jāizgrūž. Tad ir vajadzīga psihologa palīdzība. Bet, iespējams, ka pret rokas pacēlēju pašu kāds ir nežēlīgs un jaunietis ir tikai viens ķēdes posms. Patiesība ir vienkārša – tas, pret ko kāds izturas nežēlīgi, izgrūž savu neapmierinātību un dusmas, drīz vien pats kļūst nežēlīgs.
