Apbruņoties ar vīrišķību un spēt ielūkoties gluži vai pēc atejas smirdošās dzīves nežēlībā piedāvā Jelgavas Jaunais teātris ar austriešu dramaturga Vernera Švāba lugas «Prezidentes» iestudējumu.
Apbruņoties ar vīrišķību un spēt ielūkoties gluži vai pēc atejas smirdošās dzīves nežēlībā piedāvā Jelgavas Jaunais teātris ar austriešu dramaturga Vernera Švāba lugas «Prezidentes» iestudējumu. (Pirmizrāde – 2002. gada 13. aprīlī.)
Režisors Imants Jaunzems publikai drosmīgi prezentē nelaimīgi skandalozā austriešu dramaturģijas «briesmīgā bērna» vienu no slavenākajām lugām. Tās varones ir trīs pensionāres, ko autors ironiski nodēvējis par prezidentēm, pirmajām lēdijām, vecākās Erna un Grēta un jaunākā ateju tīrītāja Maridla. Mēģinot radīt mietpilsonisku Ziemassvētku svētvakara svinību ilūziju, trīs dāmas savu pasēdēšanu pie tējas un televizora, vērojot Pāvesta mesas translāciju, pārvērš drausmā cilvēcības traģēdijā.
Aktrišu trio izrādē ir jūtama korekta ansambliskuma izjūta ar spēju veidot tipiskus, atšķirīgus raksturlomu zīmējumus, vienlaikus spēlējot galēji pretējas personības. Kaujas laukā viena otrai pretī stājas pār trešo dominējošās Ilzes Rimšas ekscentriski groteskā un ar spēcīgu sadzīvisko artistiskumu atveidotā Erna un Ilzes Sutas Grēta, izspēlējot ironisku parodiju par nu jau sačākstējušu miesiski piezemēto dīvu, gluži vai Merilinu Monro, pret Ainas Rokjānes izjustā smeldzīgumā atveidoto reliģiski apmāto un dzīves pazemoto fanātiķi Maridlu.
Izrāde «Prezidentes» izvēršas par režisora uzmanīgu sieviešu aplūkojumu un cenšanos izprast, kāpēc tās nav spējīgas izprast sevi, kāpēc laime nav sasniedzama, stāvot abām kājām uz zemes. Viņu traģēdijas cēlonis ir visapkārt. Erna iegādājusies lietotu televizoru un ielūdz draudzenes pie sevis. Svētvakarā sākas negaidīti notikumi, laimes un mierinājuma vietā dzimst neapmierinātība, no sarunām rodas naids, pagātne tiek atmodināta un konfrontēta ar vissāpīgākajām ilgām.
Uzvedums neieslīgt psiholoģisko attiecību drāmas un sadzīviska farsa koordinātās, rituālo gaisotni un mistisko atmosfēru nevis papildina, bet patiesībā jau no sākuma būvē talantīgā un veiklā scenogrāfija. Erudīti un novatoriski savu rokrakstu dažādos profesionālos teātros apliecinājušais mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis telpā rada ne tikai arējās formās askētiskas un minimālistiskas līnijas, bet arī vieliskas matērijas (sieviešu zeķēs sabāztie virtuves priekšmeti kā parodijas par kosmopolītisko Santa Klausa dāvanu zeķi), noslēpumaini transcendentālas telpas vidi. Katoļu procesiju svētbilžu kārtis ar nostalģiskām bērnu fotogrāfijām atgādina durkļus un pīķu kaudzes. Telpā sadzīvo nopietnais ar ironisko, matērija ar garīgumu – vīns kā asinis, galds kā altāris, spogulis kā ikona –, un mistiski dīvainā Ziemassvētku vecīša tēla parādīšanās izkonkurē pat Jaunavu Mariju.
V.Švāba dramaturģiju varētu dēvēt par smagu gadījumu tās provokatīvās, sakāpināti groteskās teatrālās valodas, ambiciozi kaitinošās pozas, parupjā toņa un dīvaino sižetu dēļ. Nīčeāniskā autsaidera eksistenciālais skatījums uz dzīvi, ko racionālā sabiedrība dēvētu par vājprātīgu. Izvirzījis priekšplānā dzīvi, autors ielūkojas tās nežēlībā, par centrālām metaforām izmantojot Frīdriha Nīčes un 20. gadsimta Nežēlības teātra tēva Antonēna Arto tēzes. Autors iestudēja arī savu dzīvi, radīja mītu par skandalozu autsaideru un dumpinieku. Viņa nāve 35 gadu vecumā ir tā apliecinājums.
Izrāde «Prezidentes» savukārt ir interesants gadījums, citiem vārdiem sakot, interesants gardums skatītājiem un viela pārdomām teātra profesionāļiem.
