«Esmu atbildīgs par tiem cilvēkiem, kas pie manis strādā. Tie visi ir vīri pensijas un pirmspensijas vecumā, viņi bija pieraduši pie manis izveidotās kārtības un to pieņēma. Kad rodas šaubas, vai es varēšu izpildīt to, ko esmu apsolījis, kādu brīdi tā var dzīvot, bet ja tas ilgst gadiem… Tā nav padošanās – tāds piedāvājums bija, es to izvērtēju un piekritu,» stāsta bijušais SIA «Migar» valdes loceklis Uldis Valters, kura uzņēmums kopš februāra pārgājis SIA «B-bus» īpašumā.
Māja ar stabiliem pamatiem
U.Valters atceras, ka pasažieru pārvadājumus Jelgavas un Ozolnieku novadā uzņēmums uzsāka 2005. gada 1. jūlijā. «To māju sākām būvēt ar ļoti stabiliem pamatiem, bet arī ar lielām bailēm, kā tas būs. Pateicoties maniem šoferiem, veicās labi. Pa 11 gadiem izkristalizējies ļoti labs kolektīvs, esam lēnu garu gājuši uz priekšu. Kā sākām, uzreiz auga ieņēmumi no kilometra. Biju plānojis, ka ieņēmumi būs mazāki, taču tie arvien auga. Reģionālajos pārvadājumos «Migar» ir no tiem, kas par vienu kilometru atved visvairāk naudas. Tas nozīmē, ka mums ir ļoti augsti ieņēmumi no līnijas,» stāsta U.Valters. «Gadu laikā izveidojies kolektīvs, kas grib strādāt un kam centos maksāt pienācīgas algas. Tā māja ir uzbūvēta pareizi. Par savu darbu nekaunos, esmu gandarīts,» viņš turpina.
Lai gan ienākumi no reisiem ir apmierinoši un šoferi savu darbu veic labi, gadu gaitā krājušies arī darvas pilieni, kas likuši pieņemt lēmumu par uzņēmuma īpašnieku maiņu. «Cilvēki brauc prom, ar valdību iedzīvotāji nav apmierināti, un visa valdības politika atstāj iespaidu uz pārvadājumiem. Ar katru gadu kļuva aizvien grūtāk strādāt. Ikmēneša apgrozījumi, esot šādiem pārvadājuma apjomiem, ir diezgan lieli. Protams, vēl tiek maksātas valsts dotācijas. Bet, ja es mēneša sākumā nezinu, vai nākammēnes varēšu izmaksāt šoferiem algu un nomaksāt nodokļus, un ja tas velkas pēdējos trīs gadus, tad pāriet vēlme strādāt, jo tā riska robeža ir ļoti augsta,» stāsta U.Valters.
Teorija tālu no realitātes
Katru mēnesi pārvadātājs iesniedz atskaiti, uzrādot ienākumus un izdevumus, kas parasti ir lielāki. Tāpēc pasažieru pārvadājumus dotē valsts, pretējā gadījumā biļešu cena būtu daudz augstāka. «Pēdējos gadus mūsu pasūtītājs bija Autotransporta direkcija (pirms tam bija Jelgavas novada dome un Zemgales Plānošanas reģions). Tā ir māja Vecrīgā, pilna ar cilvēkiem, starp kuriem ir arī speciālisti, bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz teorētiķu, kas pieņem pilnīgi absurdus, ar reālo dzīvi nesaistītus likumus. Vairākus gadus mums, visiem pārvadātājiem, maksāja pēc formulas, kas radīta uz nepareiziem priekšstatiem un ko apstiprinājis arī Ministru kabinets,» skaidro U.Valters, piebilstot, ka vienlaikus ar Ministru kabineta noteikumiem spēkā bija arī 2008. gadā noslēgtais koncesijas līgums, kurā teikts, ka pasūtītājs sedz visus pamatotos zaudējumus pasažieru pārvadājumos.
Tādējādi dotācijas izmaksas formula, kas veidota, ņemot vērā dažādus lielumus, uzrādīja, ka direkcija pārmaksājusi SIA «Migar» un uzņēmumam it kā izveidojies parāds. 2015. gada vasarā šie Ministru kabineta noteikumi tika atcelti. «Vajadzēja paiet vairāk nekā trim gadiem. Kaut arī formula vairs nav spēkā, Autotransporta direkcija vienalga rēķina, ka toreiz viņi ir pārmaksājuši, lai gan patiesībā man palika parādā,» stāsta U.Valters, atsaucot atmiņā gadījumu, kad pirms vairākiem gadiem tika ieviests avansa dotācijas maksājums par nākamo mēnesi, neizmaksājot dotāciju par iepriekšējo. «Tas bija gājiens, ko nevaru aizmirst. Faktiski tā ir mūsu pasūtītāju attieksme. Pret novada domi man nekādu pretenziju nav, vienmēr esam labi sapratušies – kopā atklājuši, mainījuši reisus. Par Autotransporta direkciju nevaru teikt, ka mēs ideāli sastrādātos. Tur kāds pieņem lēmumus, bet tas, kas notiek reālajā dzīvē, vai es varēšu šoferim samaksāt algu, nevienam nerūp.» Neziņa un duļķainums finanšu jomā, kad nav skaidrības, vai no ieskaitītās dotācijas naudas it kā esošais parāds jau atvilkts un cik liels tas ir, piespieda U.Valteru uzņēmumu pārdot. Arī lēnie auditi, augstprātīgā kontrolējošo iestāžu attieksme deva savu artavu.
Zelta vērts perons
Lai samazinātu izdevumus, «Migar» pirms vairākiem gadiem atteicās no biļešu tirdzniecības Jelgavas autoostā. «Par biļešu tirgošanu mums autoostai bija jāmaksā desmit procenti no biļetes cenas. Tagad biļetes tirgo autobusā, tātad ar ēku nav nekāda sakara. Tā, kur autobusi gaida savus reisus, nav autoostas teritorija. Vienīgā saistība ar autoostu ir piebraukšana pie perona un cilvēku uzņemšana. Par to mēs mēnesī maksājām ceturto daļu no tā, ko iztērējām par degvielu. Par ko? Tu vari cīnīties, ar ko gribi, tas tā būs. Neviens negrasās izskatīt šo jautājumu, jo kādam tas ir ļoti izdevīgi. Jelgavas autoostas peronus ir izīrējusi Rīgas autoosta. Rīgas autoostas akcionāri no Jelgavas novada cilvēkiem caur «Migar» kļūst bagāti,» secina U.Valters. Tajā pašā laikā šoferiem nav iespējas izmantot labierīcības autoostā, arī atpūtas telpas viņiem nav. Ja šofera darbadiena sākas piecos un beidzas astoņos vakarā, brīvie brīži viņam jāpavada autobusā. «Tas viss sakrājas, un vienā brīdī vairs negribas cīnīties. Tagad šos pārvadājumus ir pārņēmis cits uzņēmums, un lai viņiem veicas,» teic U.Valters.
Viņš nenoliedz, ka uzņēmuma nodošana citam īpašniekam emocionāli nav viegla. Tāpat kā līdz šim U.Valters turpinās vadīt tūrisma aģentūru. ««Migar» ir žēl kā bērna, bet nekas nav apstājies. Varbūt būs nedaudz mazāk problēmu, vairs neatbildu par 40 cilvēkiem, ka varu viņiem izpostīt dzīvi, jo direkcija kādu apsvērumu dēļ, ko nevar vai nevēlas paskaidrot, uzņēmumam ieskaitīs ievērojamu summu mazāk. Tūrisma bizness man jau ir daudzus gadus. Peļņa nav nekāda lielā, bet cilvēkiem darbu nodrošina, tas arī nav maz. Ja pašam arī kāds gandarījums no tā, tad var strādāt,» tā U.Valters.
