Jāatzīst godīgi – Berlīnē būts neskaitāmas reizes, arī ceļš turp šķiet zināms un ierasts. Tomēr brīvdienu daudzums maija sākumā ceļošanas mīļotājiem liek kaut kur doties. Kāpēc gan ne Berlīnes virzienā? Turp var salīdzinoši ātri aizbraukt, un kaut ko jaunu ieraudzīt jau var vienmēr. Par to šajā braucienā pārliecināmies pilnībā, gan atklājot jaunas un neredzētas vietas jau pierastajā ceļa posmā, gan apskatot kādreiz apmeklētās.
Atklājums pie Suvalkiem
Pirmo pārsteigumu piedzīvojam, jau pārbraucot Lietuvas–Polijas robežu. Kurš ceļotājs ar auto gan nezina Suvalkus – pirmo pilsētu Polijas pusē. Meklējot kādu apskates vietu, lai braucienā būtu, kur piestāt un izlocīt kājas, atrodu pastaigu taku faktiski blakus Suvalkiem (vien pāris kilometru attālumā no lielā autoceļa). Neko daudz no šī objekta sagaidīt neceram, tomēr garajā ceļā līdz pirmajai naktsmītnei (Varšavas tuvumā) gribas izstaigāties. Šoreiz brauciens saplānots mierīgā ritmā. No Latvijas izbraucam ap 8.30 rītā, un laika ir pietiekami, lai vakarpusē sasniegtu naktsmītni, atļaujoties gan atpūtas punktus, gan kādu pastaigu.
Meža taka pie Suvalkiem izrādās tiešām skaista. Atrast to var, meklējot apdzīvotu vietu Kživi (Krzywe). Turpat pie takas sākuma atrodas arī tūrisma informācijas centrs, ir iekārtota stāvvieta automašīnām, labierīcības, galds pusdienotājiem un bērnu rotaļu laukums. Taka atrodas Vigru nacionālā parka teritorijā un ved gar vairāku ezeru krastiem. Tā ir labi iekārtota – koka laipas mijas ar vienkāršām takām mežā vai posmiem pa lauku ceļiem (bet to ir maz). Visā takas garumā izvietoti informatīvie stendi, kuros var aplūkot arī te sastopamos augus, putnus un zvērus. Taka ir marķēta ar atzīmēm uz kokiem, tātad arī nomaldīties būs grūti. Iespējams izstaigāties gan plašākā lokā, gan nelielākā. Kopumā nostaigājām nedaudz vairāk par sešiem kilometriem, kas aizņēma aptuveni stundu. Tātad tiešām veiksmīgs variants, lai ieelpotu svaigu gaisu un izlocītu kājas garāka pārbrauciena laikā.
Nacionālais parks nes ezera nosaukumu. Vigru ezers ir lielākais Suvalku apkārtnē, un šeit īpaši populārs ir ūdens tūrisms. Iecienīti maršruti ved pa Čarnas Haņčas upi un Augustovas kanālu.
Šajā reizē naktsmītni ceļā uz Berlīni esam atraduši Varšavas tuvumā – tā, lai izvairītos no ceļa remontiem un nepavadītu ilgu laiku sastrēgumos. Arī Berlīnē nepaliekam pašā pilsētā, bet gan netālajā Ludvigsfeldē, kas atrodas pie paša A10 autoceļa. No turienes ērti var doties jebkurā virzienā un nav jāpavada ilgs laiks pilsētas satiksmē.
Berlīnes ZOO – kā vienmēr jauks
Berlīnes zooloģiskajā dārzā jau esam bijuši, tomēr jaunākā meita to vēl nav redzējusi, tāpēc izlemjam – jāapmeklē vēlreiz. Atmiņā tas palicis kā tiešām jauka pastaigu vieta. Un patiešām – nekas nav mainījies. Zooloģisko dārzu apmeklējam 30. aprīlī. Lai arī Vācijā tā ir darbadiena, izrādās, daudzi darba devēji saviem darbiniekiem iedevuši brīvdienu (neprasot to atstrādāt), jo nākamā diena tāpat ir brīva. Tāpēc laikam nav brīnums, ka pirmdienā zooloģiskajā dārzā ir daudz apmeklētāju. Laiks ir ļoti silts un skaists – cilvēki izmanto brīvo dienu, pavadot to kopā ar ģimeni. Laikam gan visiecienītākā “persona” zooloģiskajā dārzā ir panda. Pie tās pulcējas lielākais cilvēku skaits, un visi ar sajūsmu vēro lāci, kad tas no stiklotās būves izsoļo pasauļoties ārā un naski plucina jaunos bambusu dzinumus.
Zooloģiskā dārza publiskotā informācija liecina, ka tas ir viens no pasaulē sugām bagātākajiem zooloģiskajiem dārziem. Šeit mitinās vairāk nekā 19 000 īpatņu no 1 400 sugām. Zooloģiskais dārzs arī lepojas, ka šeit esošais Pandu dārzs 5 000 kvadrātmetru platībā ir modernākā pandu mītne Eiropā.
Nākamajā dienā spontāni nolemjam ļauties avantūrai un dodamies uz aptuveni 300 kilometru attālo Heidparku – atrakciju parku Zoltavā. Tieši šajā dienā gaisa temperatūra nokrītas līdz sešiem grādiem, līst un pūš vējš. Tam gan ir arī viens pluss – nav jāstāv garās rindās. Gaidīšanas rinda pat pie iecienītākajām atrakcijām nav ilgāka par desmit minūtēm, dažās var tikt uzreiz. Jāatzīst gan – laikapstākļi nav pilnībā aizbiedējuši parka apmeklētājus. Ir vēl gana daudz tādu trako kā mēs. Pirms došanās uz parku gan neizpētījām tā mājaslapu, tādēļ nezinājām, ka šogad remontā ir slavenākā no atrakcijām – amerikāņu kalniņi. Tomēr kārtīgu adrenalīna devu var dabūt arī citās atrakcijās, un šis fakts mūsu apmeklējumu īpaši neaptumšo.
Milzīgi kaktusi un pavasara ziedi
Vēl viens objekts Berlīnē, kurā jau esam bijuši, ir Berlīnes Botāniskais dārzs. Toreiz tajā bijām ziemā, un galvenais objekts, ko apmeklējām, bija tropu māja. Šoreiz tur ierodamies fantastiski krāšņā ziedēšanas laikā. Maija sākumā šķiet – zied viss. Bagātīgos ziedos slīgst tulpju dobes, smaržo izplaukušie ceriņu krūmi un pat kokveida peonijas, kam pie mums maija sākumā vēl tālu līdz ziedēšanai. Kopumā Berlīnes Botāniskais dārzs izvietots 43 000 hektāru plašā teritorijā, un tajā var aplūkot 22 000 dažādu augu šķirņu. Burvīga ir pastaiga pa dārza tropu māju. Un tieši Berlīnes Botāniskajā dārzā aug milzīgākie kaktusi, kādus esmu redzējusi.
Atpakaļceļā no Berlīnes uz Varšavu, kur paredzēts nakšņot, gan piedzīvojam nelielu fiasko savā plānošanā. Lai arī kādreiz šis fakts bija piefiksēts, tomēr palaižam garām, ka 3. maijā Polijā ir nozīmīgākā valsts svētku diena – tiek svinēti svētki par godu pirmās Polijas konstitūcijas pieņemšanai 1791.gadā. Līdz ar to Polija mūs šajā dienā sagaida ar slēgtiem veikaliem (bija paredzēts atpakaļceļā Varšavā iepirkties). Tomēr tam ir arī savs pluss – varam iekļaut apskates plānos vēl vienu, kā vēlāk izrādās, ļoti skaistu parku.
Atgriežoties pie poļiem īpašās svinamdienas, 1791. gada 3. maijā pieņemtā konstitūcija bijis radikāls eksperiments demokrātijas un reformu jomā – pirmais šāda veida pamatlikums Eiropā. To, ka tā ir īpaša svētku diena, jūt visur. Visticamāk to veicina arī skaistais laiks. Šajā dienā termometrs rāda aptuveni 30 grādu, spīd saule, un poļi izmanto brīvo dienu pastaigām un piknikiem kopā ar ģimeni. Te nu pavisam uzskatāmi var redzēt, ka tauta (arī krietni daudzskaitlīgāka par latviešiem) pilnīgi mierīgi var izdzīvot, ja svētku dienā visi veikali ir slēgti.
Par mūsu apskates objektu atpakaļceļā kļūst parks Rogalinā pie Račinsku pils (tas ir netālu no Poznaņas). Račinsku pils Rogalinas ciemā ir viena no greznākajām ēkām Lielpolijā. Kad ierodamies apskates objektā, pie kasēm vērojamas pamatīgas rindas. Mūs gan interesē parks, kas ir apskatāms bez maksas, tāpēc rindās nav jāstāv. Tomēr redzams, ka arī paši poļi svētku dienā labprāt apmeklē savas valsts kultūras pieminekļus.
Pils būvniecību aptuveni 1770. gadā sāka Kazimirs Račinskis, Lielpolijas pfalcgrāfs un karaļa lielmaršals. Pili projektēja baroka stilā, bet uzbūvēja bez paredzētajiem krāšņajiem rotājumiem. Tomēr iespaidīgā galvenā ēka ir saglabājusi savu barokālo viengabalainību. 1782.–1783. gadā pilij piebūvēja liektās kolonādes un sānu spārnus, kas veidoti klasicisma stilā, bet 1788.–1789. gadā izveidoja viesistabu un Jana Kristiana Kamzecera projektētās galvenās kāpnes.
Aiz pils ierīkotā franču stila parka tālākais gals ir paaugstināts, lai no tā pavērtos skats uz apkārtni.
Rogalinas parkā aug viens no Eiropas lielākajiem aizsargājamiem ozolu mežiem. Trīs lielākie koki atrodas pļavā pie parka galvenās alejas.
Arī Rogalina izrādās visnotaļ jauka vieta pastaigai, lai padarītu garo pārbraucienu interesantāku.
