Pirmā dzelzceļa līnija, ko tūlīt pēc padomju armijas ienākšanas, vēl karam turpinoties, steidzīgi atjaunoja, bija Zilupe – Krustpils – Jelgava, pa kuru no austrumiem uz Kurzemes katlu un atpakaļ tika sūtīti frontes ešeloni.
Pirmā dzelzceļa līnija, ko tūlīt pēc padomju armijas ienākšanas, vēl karam turpinoties, steidzīgi atjaunoja, bija Zilupe – Krustpils – Jelgava, pa kuru no austrumiem uz Kurzemes katlu un atpakaļ tika sūtīti frontes ešeloni. Tūlīt pēc kara beigām gan šeit, gan arī citviet Latvijas dzelzceļos sākās tā sauktais maišelnieku laiks. Proti, neatrodot citas iespējas kā vien braukšanu ar gadījuma preču vilcieniem, no Krievijas uz Latviju un atpakaļ lielā straumē ceļoja maišelnieki. Būtībā tās bija nabadzīgas, taču uzņēmīgas sievietes, veci vīri, kuri kara, kā arī zemnieku kolektivizācijas izvārdzinātajā Krievzemē dzīvoja pusbadā un nu, piepelnoties vai iemainot preces pie Latvijas lauksaimniekiem, centās savējiem aizvest pa maisam graudu, miltu vai maizes. Kādā saulainā 1945. gada jūnija dienā vilciena sastāvs ar divdesmit vai divdesmit pieciem preču vagoniem, kuros atradās Liepājas ostā iekrautās vācu kara trofejas, caur Jelgavu, Krustpili, Zilupi brauca uz Krieviju. Vairāki maišelnieki bija sasēduši ap mazā šaursliežu dzelzceļa lokomotīvi, kas bija ar stieplēm piestiprināta uz vienas no vagonu platformām, citi – kur nu kurais dažādās kaut cik brīvās vietiņās visa vilciena garumā. Lokomotīve bija uzņēmusi ātrumu ap 40 līdz 50 kilometru stundā, kad pēkšņi posmā starp Staburagu un Sēlpili tā it kā paklupa uz labajiem sāniem un, raujot sev līdzi tuvākos vagonus, nogāzās no uzbēruma. Platforma, uz kuras stāvēja šaursliežu lokomotīve, palika uz sliedēm, bet no straujās bremzēšanas smagā krava, pārraujot nostiprinājuma stieples, bija slīdējusi uz priekšu, nospiežot līdzās sēdošos cilvēkus.
Vilciena mašīnista palīgs, kurš brauciena laikā atradās lokomotīves kreisajā pusē, tika cauri ar sasitumiem, bet mašīnistu katastrofas brīdī piespieda pie karstās kurtuves sienas. Staburaga stacijas dzelzceļnieki, cenšoties mazināt nelaimē nokļuvušā vīra ciešanas, lēja viņam virsū aukstu ūdeni, ko pasmēla turpat grāvī. Mašīnistu izdabūt no kabīnes varēja tikai pēc vairākām stundām, kad no Krustpils stacijas atbrauca palīdzības vilciens ar metāla griežamajām ierīcēm. No pussimta Krievijas maišelnieku sešiem vai pat desmit cilvēkiem palīdzēt vairs nevarēja. Viņi tika aprakti turpat uzkalniņā pie katastrofas vietas. Nav zināms, ka būtu noskaidrotas bojā gājušo personības un piederīgie.
Kāds bija katastrofas cēlonis? Kā uzskata dzelzceļnieks ar vairāk nekā pusgadsimta stāžu Konstantīns Skrīveris, vispirms vainojama nekvalitatīvā, kara apstākļos sasteigtā sliežu ceļa atjaunošana. Vācieši atkāpjoties sliedes saspridzināja pa mazam gabaliņam. Krievu sapieri izspridzinātos ceļa posmus bija steigā sablīvējuši ar īsiem «ielāpiem», kaut normālai satiksmei bija vajadzīgs uzlikt jaunus veselus sliežu posmus. Sabojāti bija arī vecie gulšņi, kas pēdējos četros gados bija divas reizes «pāršūti» – 1941. gadā atbilstoši Vācijas platumam (1435 mm), bet 1944. gadā atkal atpakaļ uz Krievijas sliežu platumu (1524 mm). Pasažieru drošība, braucot preču vagonos uz atklātām platformām līdzās nenostiprinātai kravai, tolaik bija ārpus jebkādas kritikas un atbildības.
Krievijas maišelnieku plūsma pa mūsu dzelzceļiem apsīka pēc 1949. gada represijām pret latviešu zemniecību.
Izmantota:
notikuma aculiecinieka dzelzceļnieka Konstantīna Skrīvera liecība, kas pierakstīta Dzelzceļa muzejā Jelgavā 1999. gada 21. aprīlī, pensionēta dzelzceļnieka, Dzelzceļa muzeja darbinieka Leona Skandača atmiņas.
