Īpatnību mūsu mazajā, bieži vien nesaprotamu procesu plosītajā zemītē netrūkst.
Īpatnību mūsu mazajā, bieži vien nesaprotamu procesu plosītajā zemītē netrūkst. Sākot ar to, ka varas elite jau sen kļuvusi augstākajā mērā divkosīga un kalpo sazin kam – aizkulišu ēnā drošu patvērumu radušiem “maizestēviem”, ofšora pludmalē plikos vēderus saulē cepinošu oligarhu bandai vai vēl kādam nezināmam “pagrīdniekam” – un beidzot ar izcili pacietīgu sabiedrību, kas, notrulinājusies vispārējās bezcerības labirintā, savu “sāpju latiņu” pacēlusi tik augstu, ka no flegmatiskā svinga to varbūt izsistu vienīgi kodolsprādziens.
Diemžēl raksturīgi, ka šajā valstī netipiski maza ietekme ir arī civilizētajā pasaulē krietni vien spēcīgākajām arodbiedrībām. Darba ņēmējus pārstāvošo organizāciju flagmanis Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) ne pirmo gadu izceļas ar pietiekami inteliģentu vadību, regulāru publiska “fui!” teikšanu izpildvarai un tuvu nullei mērāmu respektu valdošajās aprindās. Vienlaikus organizācija atturējusies no tādām savas nostājas aizstāvības metodēm kā, piemēram, masveida ielu streikiem, pulcējot niknuma un sašutuma pārņemtus darbarūķu tūkstošus un uz nedēļu vai divām atstājot tukšus kabinetus vai pamirušas sabiedriskā transporta līnijas.
Iespējams, jau tuvākajā nākotnē pieredzēsim šīs organizācijas nākamo brieduma pakāpi, kad notiks izlaušanās no čaulas un krietni asāku “mēru” īstenošana. Noguruši no knapi saklausāmās īdēšanas, ko slāpē nevis dubļaini okupantu kirzas zābaki, bet smagsvara politisko līderu kurpju zoles, arodbiedrību vadoņi ir gatavi vērst valdības uzmanību ne vairs ar konstruktīvu un lielākoties veiksmīgi ignorētu priekšlikumu iesniegšanu valsts budžeta apspriešanas priekšvakarā, bet ar vērienīgu piketu pie Saeimas nama nākamā gada finanšu “katla” dalīšanas dienā un audienci pie valsts pirmās personas jau mēneša otrajā pusē. Vajadzības gadījumā ejot vēl tālāk un, protestējot pret algu stindzināšanu, ērcīguma galējā stadijā rosinot referendumu pirms nepilna gada augstajā namā ievēlēto priekšstāvju padzīšanai no mīkstajiem krēsliem.
Skepsi mazliet rada tikai pašu arodbiedrības “ledlaužu” nepārliecinošās “performances”. Tas pats caurkritušais “sociķis”, tagad viens no LBAS “vilcējiem” Egils Baldzēns ar savu vēstījumu – ja piketam rezultātu nebūs, arodbiedrības ķeršoties “pie darbiem”, proti, referenduma rosināšanas, – faktiski neviļus atzinis, ka organizācijas līdzšinējās aktivitātes nav uzskatāmas par nopietni ņemamu rīcību un bijusi tikai tāda gaisa patricināšana. Tādējādi var puslīdz droši uzskatīt, ka tikko kā skaļi paustais nodoms veiksmīgas īstenošanās gadījumā var kļūt gan par nopietnu precedentu valsts vēsturē, gan par jaunu pagrieziena punktu LBAS autoritātes vairošanā kā savu biedru, tā arī varas kliķes un pārējās sabiedrības acīs. Un pie visa tā – arī par pārliecinošu pierādījumu tiem skeptiķiem, kuri arodbiedrības uzskata par organizācijām, kas derīgas tikai biedru naudas iekasēšanai.
