Ja es būtu Lemberga vai Šlesera vēlētājs, tad šonedēļ justos viņu piesmiets vēl nekrietnāk par visām iepriekšējām reizēm. Kā tāds trīs kārtu otrreiz izmantotā papīra rullītis strauji ritinājušies šīs nedēļas notikumi ap korupcijas apkarotāju un mūsu valsts oligarhu publiskajiem ķīviņiem. Ņirgāšanās. Arī šis vārds ir par maigu tai attieksmei un nekaunīgajai varas demonstrēšanai, ko šonedēļ parādījuši pāris ietekmīgāko politiķu. Kamēr tik daudzu mīlētais un par smagiem finanšu noziegumiem aizdomās turētais Lembergs zvērēja pie haizivs vēdera, ka aizmirsis pats sava domes kabineta seifa kodu, KNAB darbinieki citu pēc cita mainīja urbjus, lai tomēr tiktu noslēpumainajā kastē un meklētu tur nozīmīgus dokumentus. Pagaidām tas nav izdevies. Šonedēļ neizdevās izkratīt arī citas haizivs – Šlesera – īpašumus, kuros KNAB gribēja atrast liecības viņa finanšu shēmošanai un slēpti piederošajiem uzņēmumiem. Skaidrs, ka Saeimas lēmumam [ne]ļaut kratīt «svētā» Šlesera īpašumus bija simboliska jēga, jo dokumenti «mācītāju partijas» cienīgā garā sen izkūpināti. Apelējot pie psiholoģiskām traumām, ģimeniskuma un Šlesera godīguma, Saeimas vairākums saviem vēlētājiem skaidri pateica, ka viņi ir augstāk stāvoši un neaizskaramāki par mums. Tāpēc arī par smagiem noziegumiem aizdomās turēti vīriņi nekaunīgi tiek pasargāti zem deputāta imunitātes segas. Šis ir piemērs savulaik Godmaņa mudinātajam kā pingvīniem saspiesties kopā, lai pārciestu grūtus laikus. Nav ilūziju, ka «lieliskā» simtnieka vidū shēmotāju netrūkst, tāpēc tāda pasargāšanās solidaritāte.Oligarhi, kas gadiem nodarbojušies ar valsts izzagšanu un naivo balsotāju smadzeņu skalošanu, nekautrējoties parādījuši vietu gan korupcijas apkarotājiem, gan vēlētājiem. Vieni viņu uztverē ir tie, ko ar kārtainā papīra loksnītēm uzslauka, otri – slaukāmā vieta.
