Nostalģiskas sarunas Jelgavas lietoto mantu tirgū.
Metrus piecdesmit garā šaurā joslā pašā Driksas malā, kuru gaļas paviljona ēka atdala no lielā tirgus pagalma, atrodas lietoto mantu tirgus. Pircēju galvenā straume tur neieplūst, nāk vien atsevišķi cilvēki. Nāk saimnieki, lietpratēji, kuri nav pieraduši pie visa gatava, bet kaut ko mājās meistaro. Retāk šo vietu apmeklē kolekcionāri, kuriem tuvs ir krāmu tirgu apstaigātāja muzejnieka un pedagoga Jāņa Grestes gars. Dzirdēts, ka nāk arī zagļi, kuri nodod realizācijai savu preci… Ej nu ielien katram iekšā! Taču, kā stāsta Jelgavas tirgus direktors Valdis Labanovskis un arī paši tirgotāji, tas gan apstiprinājies reti. Konflikti ar varas pārstāvjiem, konkrētāk, Valsts ieņēmumu dienestu, bijuši vienīgi dažām sievām, kuras tirgo lietotās drēbes un apavus. Esot gadījies savai precei piejaukt kaut ko pavisam nevalkātu, ko vajadzētu pārdot rūpniecības preču tirgū Uzvaras ielas pretējā pusē, lietojot kases aparātu. Taču dominējošā šķiet noskaņa, ko pirms dažiem gadiem smalki tvēra kinorežisore Kristīne Želve ar operatoru Ivaru Zviedri vienā no nedaudzajām Jelgavai veltītajām dokumentālajām filmām ar nosaukumu «Bleķis». Tajā bijā stāsts par rūpnīcas RAF sabrukšanu. Proti, tirgus kļuva par patvērumu daļai strādnieku, kuriem pēc rūpnīcas bankrota nebija, kur palikt. Jelgavas lietoto mantu tirgus šajā ziņā ir īpašs ar to, ka līdzās divdesmit trīsdesmit pārdevējiem atnākusi arī padomju laika produkcija, kas vēl joprojām ir apritē. Uzrunāju dažus lietoto mantu pārdevējus, un viņi laipni pastāstīja par sevi. Pirmās divas sarunas noritēja krievu valodā.Mājās būtu viena«Dēls, kājas man slimas, bet, kamēr vien spēšu paiet, es nākšu tirgot. Vīrs, kas šeit strādāja no 1993. gada, jau miris. Tas bija pirms deviņiem gadiem. Tagad strādāju viņa vietā. Mājās esmu viena. Te vismaz var ar kādu aprunāties. No decembra līdz aprīlim, kad netirgojos, palikusi bez sabiedrības, vai miru nost! Mašīnbūves rūpnīcā nostrādāju 32 gadus. Tas ir kaut kas, vai ne? No skrūvēm un citiem metāla izstrādājumiem es kaut ko saprotu. Tirgus direktors mums ir labs, ziemā, kad netirgoju, man dod nomas atlaides,» stāstīja kāda sieva. Ieraudzījusi redakcijas fotogrāfu, viņa iesaucās: «Kāpēc jums veceni jau gandrīz astoņdesmit gados vajag fotografēt! To gan nedariet!» No skata kundzei varēja dot gadus sešdesmit piecus. Viņa tirgoja uzgriežņus, preču nosaukumu skaits varēja būt vairāki simti. Pārdevusi uzgriežņu atslēgu ar uzrakstu «Made in USSR» (izgatavots Padomju Savienībā – angļu val.), viņa to rūpīgi ievīstīja priekšvēlēšanu bukleta krītpapīrā, kura biezums garantēja, ka aprūsējušais metāls nenosmērēs pircējam drēbes. Dienas ieņēmums – lats ar kapeikām«Esmu pensijā, bet kas tad tā par pensiju – 110 latu mēnesī, no kuriem divpadsmit vēl noņēma nost. Tas viss aiziet komunālajiem maksājumiem, tādēļ arī strādāju tirgū. Kopš, braukdams ar velosipēdu, salauzu roku (kritu, asi griežot krustojumā, lai izvairītos no sadursmes ar automašīnu), visas preces jācilā ar vienu roku. Kreisā ieģipsēta. Pie ķirurga pieci lati par apskati, trīs – par ģipsi, bet tirgū pirktspēja krītas, iet uz izmiršanu. Vakar ieņēmu sešdesmit santīmu, šodien ir lats ar kapeikām. Bet cik preču es dabūju pārcilāt ar vienu veselo roku! No kurienes man tās nāk? Daudz ko esmu iepircis. Gadījies, ka paziņas, pārceļoties uz dzīvi citviet, atved veselu automašīnu ar dažādām sadzīves lietām,» stāstīja vīrs, kurš arī nevēlējās fotografēties un nosaukt savu vārdu. Viņam bija svarīgi tuvākajā laikā ietirgot septiņpadsmit latu, kas būtu nepieciešami, lai turpinātu ārstēties. Meita, kas dzīvo Rīgā, palīdzēt nevarot. Jelgavā noteikumus diktēja vietējie«Metālists» Ritvars (vārds mainīts) jau kādu laiku netirgo, tikai atnāk uz tirgu satikt paziņas, draugus un, ko tur slēpt, – iedzert, piemēram, alu. Kompānija Driksas krastā viņam nez no kurienes atrodas, taču ne jau no tirgotājiem, kas aizņemti savās lietās. Deviņdesmito gadu sākumā Ritvars bija starp autoritātēm, kas iekaroja savu tirgu, tagad gan viņu neviens galvā vairs neņemot. Ļoti iespējams, citos apstākļos Ritvars būtu kļuvis par drosmīgu un veiksmīgu firmas vadītāju, menedžeri, taču pagaidām vīrs nav uz tā zaļākā zara. Viņš stāsta: «Laikā, kad mana rūpnīcas strādnieka alga noslīdēja līdz 63 rubļiem un tās neizmaksāšanas rekords bija pieci mēneši, sāku tirgot. Sākumā kautrējos un maskējos no vecajiem darbabiedriem. Tirgoju detaļas, kas iznestas no rūpnīcas un ko pats uz sava darbgalda biju gatavojis. Taču tā varēja nopelnīt. Piemēram, zāģu detaļām pasūtījumu nekad netrūka. Ar saviem metāliem braucu arī uz Tukumu, Talsiem, Kandavu, Saldu, Iecavu, divas reizes mēģināju kaut ko pārdot Rīgā «Latgalītē». Tur gan man tirgot neatļāva. Pienāca vīrs un noteica: «Par tavu preci dodu divdesmit latu, un lasies!» Atbildēju: «Dod divdesmit piecus!» Šis: «Nedošu!» Pagāja laiciņš, un, saņēmis trīsdesmit latu, aizbraucu. Arī Jelgavā agrāk uz tirgu nācām pulksten septiņos no rīta, iekarojām savu vietu. Tagad tas vairs nav jādara. Tirgotāju loks stabilizējies, visi ir savējie, tikai apgrozījums pilnīgi cits. Latvijas tirgū ienākuši ķīnieši. Tomēr vēl nav pārdots viss, kas saražots vecajos laikos. Daudz taču saražojām!» Sākuma cenas Četrdesmit gadu vecs padomju velosipēds – 20 latu Bērnu akordeons (3 oktāvas) – 5 lati Glāze – 20 santīmu Uzgriežņu atslēgas – 50 santīmu Latvijā ražots radio «Abava» (nez vai darbojas) – 50 santīmu Lielgabala lādiņa čaula – 2 lati Rāvējslēdzējs (metrs) – 50 santīmu Nozīmīte «Gatavs darbam un aizsardzībai» – 50 santīmu Puškina portrets – 1 lats
