Tā savu karjeru hokejā sācis Latvijas U18 izlases vārtsargs Toms Nuka
Latvijas U18 izlase līdz ar uzvaru pasaules čempionāta 1. divīzijas A grupas turnīrā nupat izcīnījusi tiesības atgriezties elitē, un šajā panākumā ir arī Toma Nukas nopelns. Sargādams vārtus spēlē pret Itāliju un pa vienam periodam pret Francijas un Norvēģijas komandām, jelgavnieks kopumā no 19 pretinieka metieniem atvairīja 16, statistikā ierakstoties ar 84,2 procentu precizitāti.
«Šī noteikti ir mana svarīgākā medaļa,» uz tikšanos Toms, kā norunāts, ir paņēmis līdzi panākuma liecību, un varam to ar īpašnieku iemūžināt fotogrāfijā. Bronzas godalgu hokejists jau paspējis nopelnīt kopā ar «Zemgale/JLSS» vienību Latvijas virslīgas čempionātā, bet sudrabs, visticamāk, gaidāms Latvijas bērnu un jaunatnes hokeja līgā, kur Jelgavas Ledus sporta skolas U20 komandai vēl atlikušas pāris spēles. «Tad man būs pilns medaļu komplekts,» sarunā visnotaļ nopietnais puisis pasmaida, un tas varētu liecināt, ka pret šādu sezonas iznākumu viņam iebildumu nav.
– Līdz šai medaļai droši vien svarīguma «topā» bijušas arī citas?
Ar Jelgavas Ledus sporta skolas komandu pāris gadus bijām Latvijas jaunatnes čempioni, trīsreiz esmu atzīts par savas vecuma grupas labāko vārtsargu, bet spilgtākais notikums no iepriekš piedzīvotā bija līdzdalība Latvijas U17 izlasē Eiropas jaunatnes ziemas olimpiādē Rumānijā. Var teikt, ka tad pirmoreiz tā pa īstam sapratu, ka treniņos atdotie spēki un pavadītais laiks bijis to vērts.
– Cik ilgi jau esi uz slidām?
Precīzi nepateikšu. Varbūt no kāda četru gadu vecuma. Kopš uzcēla ledus halli. Ja godīgi – tas ir tēta nopelns. Viņš mani piespieda arī tad, kad negribējās. No rītiem dažkārt vēl pa pusei aizmigušu saģērba, un pēc tam uz ledus sākās smagie darbi. Mans bērnudārzs bija turpat līdzās, un bieži vien gāju uz treniņu arī dienas beigās. Kādu gadu spēlēju laukumā, bet tad man piedāvāja kļūt par vārtsargu, un tā tas sākās jau bērnudārza laikā. Vēlāk nozīmīga bija 3. pamatskolas pretimnākšana, izveidojot speciālās sporta klases, kas tāpat deva iespēju darboties uz ledus pa divām reizēm dienā. Pēc Rumānijas sezonu nospēlēju «Rīga/Prizma» komandā, bet bija sarežģīti to apvienot ar mācībām vidusskolā Jelgavā, un atnācu atpakaļ.
– Vārtsargi laikam trenējas ne tikai kopā ar komandu, bet arī atsevišķi. Kas šajā jomā ir tavi treneri?
Bijusī Latvijas sieviešu izlases vārtsardze Lolita Andriševska, valsts vīriešu izlases vārtsargs Juris Klodāns, bet pamatus ielika treneris Vladimirs Kačanovs, kuram gribu pateikt ļoti lielu paldies. Reiz uz Ledus sporta skolu bija uzaicināts Artūrs Irbe, un bija liels gods kopā ar viņu piedalīties treniņā – uzzināt viņa domas, dažādus vārtu sargāšanas paņēmienus un kaut vai vienkārši pabūt kopā ar tāda ranga cilvēku. Tagad pārsvarā savus vārtsarga treniņus ar fiziskajiem un reakcijas vingrinājumiem organizēju pats.
– Abās pārbaudes spēlēs U18 izlase zaudēja HK «Rīga» komandai. Vai tas kā varēja ietekmēt noskaņojumu pirms pasaules čempionāta?
Pārbaudes spēlēs uz rezultātu nav jāskatās. Hokejisti tajās cenšas sevi pierādīt, bet treneris meklē labākos virknējumus maiņās un izdara secinājumus par galīgo sastāvu. Šajās spēlēs bijām četri vārtsargi, pirmajā mēs ar Matīsu Kivlenieku skatījāmies no malas, otrajā pārmaiņus bijām vārtos. Vienu «golu» treniņspēlē ielaidu. Tas, ka pēc tam nosauktajā spēlētāju sarakstā biju pirmais, nenozīmē, ka esmu izlases pirmais vārtsargs. To, kurš ies laukumā, nosaka treneris pirms spēles.
– Vienīgo zaudējumu piedzīvojāt pret norvēģiem, kur nomainīji Matīsu pie rezultāta 2:3 jau trešajā trešdaļā. Kā ir doties laukumā, kad no tevis tiek gaidīts teju vai glābiņš?
Ieejot vārtos, esi morāli tam gatavs. Zini, ka tev jāizdara viss, lai ripa vairāk nešķērsotu līniju. Izgāju ar vēsu prātu. Diemžēl pēc noraidījuma komandai nācās brīdi pat spēlēt trijatā, un, lai arī saspringtā situācijā reakcija, šķiet, strādā jo īpaši, tas tomēr noteica spēles iznākumu – 4:2. Bet pirmo vietu ar iepriekšējām četrām uzvarām jau bijām nodrošinājuši.
– Pie vārtiem aizstāvība nereti izvēršas pat dūru cīņās. Vai vārtsarga apdraudējums vienmēr ir tik nopietns?
Ir gan. Vārtsargu kā spēlē nozīmīgu posteni pretinieks cenšas iespaidot gan morāli, gan fiziski. Gadās, piemēram, ka speciāli sit pa rokām, lai gan ripa jau piespiesta. Ja dabūsi traumu, komanda paliek bez vārtu sargātāja, tāpēc viņš vienmēr tiek īpaši aizstāvēts.
– Vēl pāris spēļu, un sezona galā. Ko hokejisti dara vasarā?
Atpūšas kādu mēnesi, uzspēlē volejbolu, futbolu, basketbolu ar draugiem. Uzspēlēšu «inlain» hokeju komandā «Pirāti». Jātiek arī uz priekšu ar mācībām. Šogad 11. klasē pārgāju uz Jelgavas novada Neklātienes vidusskolu, kur tās varu labāk saskaņot ar saviem hokeja plāniem.
– Un kādi tie būtu?
Mērķis ir iekļūt Latvijas U20 izlasē. Nākamsezon droši vien palikšu spēlēt tepat Jelgavas komandā, bet gatavojos arī tālākām iecerēm. ◆
