Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs Strasbūrā, prezentējot programmu «Agenda 2000», šā gada 16. jūlijā: ES paplašināšanās simbolizē vēsturisku pagrieziena punktu visai Eiropai, nozīmē izdevību izmantot gadījumu tās drošībai, ekonomijai.
Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs Strasbūrā, prezentējot programmu «Agenda 2000», šā gada 16. jūlijā: «ES paplašināšanās simbolizē vēsturisku pagrieziena punktu visai Eiropai, nozīmē izdevību izmantot gadījumu tās drošībai, ekonomijai, kultūrai un tās statusam pasaulē.»
Uz Briseli kā uz Maskavu – tā var sacīt daži cilvēki, brīnoties par integrācijas procesiem Eiropas Savienībā (ES). Katrā ziņā tā ir valstu savienība, kas virspusēji var atsaukt atmiņā Padomju Savienības murgu, taču šai gadījumā valstīm netiek uzspiesta vienota partija, diktatūra un pat ne vienots likumu kodekss, vienīgi – pamatnormu un likumu kopums («Acquis communautaire»), kas kalpo kā kritērijs, lai būtu šīs Savienības sastāvā. Pats galvenais, tā nav Krievija, bet gan Francija, Vācija, Luksemburga, Beļģija, Zviedrija, Dānija, Apvienotā Karaliste utt. Tādā savienībā nav kauns dzīvot. Turklāt ES centrā ir cilvēks, kādas Eiropas valsts iedzīvotājs ar visām viņa dienām un nedienām. Bet Brisele? To nevar salīdzināt, jo atšķirībā no Maskavas daudzi svarīgi lēmumi top kādā no valstīm, bet Briselē tie tiek tikai apkopoti vai sagatavoti. Brisele vienkārši ir Eiropas ģeogrāfiskais un ES koordinācijas centrs. Bet, informējot par ES, Eiropas Komisiju un Briseli, šoreiz ieskatīsimies vieniem pašsaprotamās, bet citiem neskaidrās lietās, lai visiem būtu zināms galvenais un vispārējais.
Eiropas Savienības izveide
Eiropas Kopiena, Eiropas Savienība – mūspusē vienlīdz bieži dzird abus nosaukumus un nosacīti tie apzīmē vienu un to pašu, taču precīzāk būtu runāt par ES. Skaidrības labad ielūkosimies Eirosavienības izveides vēsturē, kas ir relatīvi svaiga.
Valstu apvienošanās procesi sākās uzreiz pēc II Pasaules kara un paralēli PSRS un vēlākajam Varšavas līgumam dzima militāras savienības – Ziemeļatlantijas NATO un Rietumeiropas WEU. Paralēli tam 1949. gadā radās politiskā kopiena Eiropas Padome (Council of Europe), kas darbojas joprojām un ir pavisam atšķirīga no ES. Starp citu, Eiropas Padomē tagad darbojas arī Krievija.
Tagadējās ES tiešais priekštecis bija ekonomiskā apvienība Eiropas Ogļu un Tērauda Kopiena, kas dzima 1951. gadā un ko veidoja sešas valstis – Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Vēlāk šīs pašas zemes radīja «Euratom» jeb Eiropas Atomenerģijas Kopienu, bet 1957. gada martā dzima Eiropas Ekonomiskā Kopiena (EEK), ko veidoja šīs pašas valstis un kas arī ir šī Eiropas Kopiena. 1973. gadā tai pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste (Lielbritānija), 1981. gadā – Grieķija, bet 1985. gadā – Spānija un Portugāle, kas izveidoja 12 valstu Eiropas Kopienu. 1990. gadā tajā pēc valsts atkalapvienošanās iekļāvās Austrumvācijas teritorija. 1992. gadā 12 dalībvalstis nolēma par jaunas kvalitātes kopienas – Eiropas Savienības izveidošanu. 1993. gada 1. novembrī tika noslēgts ES Māstrihtas līgums. To vainagoja 1995. gads, kad ES iestājās Austrija, Somija un Zviedrija. Visas agrākās vēsturiskās kopienas turpina darboties ES ietvaros, taču ar citu nozīmi.
Tā izauga 15 dalībvalstu pašreizējā ES. Tās likumdošanas kritēriji, normas, noteikumi veidojušies visā vēsturiskajā ES attīstības procesā. Patlaban ES ir nostiprinājusies un gatava uzņemt jaunas valstis, bet šāgada vasarā ES starpvaldību konferencē tika pieņemts tā saucamais Amsterdamas līgums, kas ieviesa jaunas normas un regulāciju, tostarp iekļāva ES arī Šengenas līgumu (starp dažām Rietumeiropas zemēm par migrācijas regulēšanu, sadarbību likumu realizācijā un robežkontroli). Piemēram, kā to konstatējuši ceļotāji, Šengenas līguma valstīs ir viena vīza uz visām zemēm, ko var saņemt kaut vai Vācijas vēstniecībā, bet doties uz Dāniju. Taču reāli brīva pārvietošanās ir visās ES zemēs. Proti, būdams tādas valsts pilsonis, kas ir ES sastāvā, tu automātiski esi ES pilsonis. Nav atsevišķas ES pilsonības. Tagad ir apmēram 370 miljonu ES pilsoņu ar savu valstu pasēm. Primitīvs piemērs tam varētu kalpot šāds – pēc uzņemšanas ES Latvijas pilsonim vairs nebūtu grūtību iekārtoties darbā Francijā vai Anglijā, saglabājot dzīvesvietu Latvijā (pagaidām, tur iebraucot, vairumā gadījumu pasē iespiež: «Darba došana liegta.»). Amsterdamas līgums arī noteiks jaunas normas ES paplašināšanai. Šis līgums stāsies spēkā, kad to apstiprinās (ratificēs) katrā dalībvalstī, kas notiks tuvākajā laikā. Līdztekus tam Eiropas Komisija vasarā pabeidza izstrādi un prezentēja ES attīstības un paplašināšanās plānu «Darba kārtība 2000» (vai «Programma 2000»: «Agenda 2000»). Daudzas būtiskas lietas saistībā ar paplašināšanās nākotni tiks lemtas šāgada decembrī. Bet svarīgās sarunas ar kandidātvalstīm sāks nākamgad.
ES vadība
Par ES institūcijām. Tās ir Eiropas Parlaments (EP, pulcējas Briselē), Eiropas Savienības Padome (ESP, nejaukt ar Eiropas Padomi), Eiropas Komisija (atrodas un darbojas Briselē), Eiropas Tiesa (atrodas Luksemburgā), Auditoru Tiesa, Eiropas Investīciju banka, Ekonomiskā un Sociālā komiteja, Reģionu komiteja un Eiropas Monetārais institūts (EMI, ko 1999. gadā nomainīs Eiropas Centrālā banka), kā arī sīkākas iniciatīvas vai kontroles institūcijas. Nedaudz pamatinformācijas par vadošajām institūcijām.
Eiropas Parlamentu ievēl ES pilsoņi uz pieciem gadiem. Patlaban EP ir 626 locekļi no visām 15 valstīm. Pārstāvju skaits no katras valsts tiek regulēts saistībā ar iedzīvotāju skaitu. EP pulcējas kā Briselē, tā Strasbūrā, bet EP Ģenerālsekretariāts atrodas Luksemburgā. EP locekļi grupējas pēc politiskām interesēm, nevis pēc tautības. EP patlaban ir astoņas «partijas» vai frakcijas, kā arī daži ekscentriski «neatkarīgie». Pastāv kā labējie, tā kreisie un centristi, bet vislielākais parlamentāriešu grupējums ir sociāldemokrāti. Neviena no frakcijām neveido vairākumu un nepastāv pozīcija un opozīcija. Līdz šim EP bija tikai konsultatīva rakstura vara, tagad tam piešķirtas arī likumdošanas apstiprinātāja funkcijas.
Eiropas Komisijā ir 20 locekļu jeb komisāru, ko uz pieciem gadiem deleģē dalībvalstis – pa diviem no Francijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas un pa vienam no pārējām valstīm. EK sastāvu apstiprina Parlaments. EK ir tā institūcija, kurā savā ziņā notiek pats svarīgākais darbs. EK pārziņā ir plašs iestāžu tīkls. EK nav galvenā, taču tā ir centrālā institūcija. Tai ir likumdošanas iniciatīva, ko apstiprina vai nepieņem ES Padome un EP. EK prezidenti mainās atkarībā no prezidentējošās valsts, patlaban prezidents ir no Luksemburgas. EK ir visapjomīgākā ES institūcija ar apmēram 15000 darbinieku un 26 ģenerāldirektorātiem dažādās nozarēs. EK izstrādā likumprojektus, attīstības plānus, programmas (t.sk. PHARE u.c.), ko apstiprina ES Padome un Parlaments. EK ir arī dažas kontrolējošas un izpētes funkcijas. EK ir atbildīga par ES kopīgajām politikām. EK centrālā mājvieta ir Briselē.
Eiropas Savienības Padomi biežāk mēdz dēvēt par ES Ministru Padomi. To veido 15 ministru pa vienam no katras dalībvalsts (atkarībā no valsts iedzīvotāju skaita katram ministram ir zināms balsu skaits). Prezidentūra ceļo no vienas valsts pārstāvja pie nākamā ik pa sešiem mēnešiem. ES Ministru Padome ir lēmējinstitūcija, tās pārziņā ir likumdošanas apstiprināšana, kā arī rekomendējošas funkcijas. Padome ir svarīgākā politiskā institūcija. ES Padomes sapulcēšanās notiek Briselē, izņemot aprīli, jūniju un oktobri, kad tas notiek Luksemburgā. Kā Padomei, tā Parlamentam ir veto tiesības uz konkrētiem lēmumprojektiem.
ES normu un likumu izpildi nodrošina katras dalībvalsts izpildvara un atbilstoši arī tiesības sargājošās iestādes.
Dažas ES aktualitātes
Aktualitāšu ir daudz. Patlaban dienas kārtībā ir gan vides sakārtotība, gan bezdarbs (kas Eiropā ir lielāks par ASV), gan sociālo problēmu risināšana, gan ekonomiskās attīstības stimulēšana vājākajos ES reģionos (galvenokārt Austrumvācijā, Spānijā, Grieķijā), gan citi jautājumi. Nākotnē plānota stiprāka militārā ES vienotība, kā arī jāturpina Eiropola izveide, kas nedublēs Interpolu, bet sekmēs tiesībsargājošo iestāžu sadarbību un koordināciju Eiropas robežās, ņemot vērā nacionālo likumu īpatnības. Trīs galvenās ES aktualitātes ir lauksaimniecības politika, vienotas naudas ieviešana ES un ES paplašināšanās uz Austrumiem.
Attiecībā uz lauksaimniecību galvenās tendences ir samazināt pārprodukcijas neērtības. Eiropas lauksaimniecības produkcija konkurencē vēl ir dārga, tādēļ jātiecas samazināt tās cenas. Lauksaimniekiem jāsniedz kompensācijas par cenu samazināšanu.
Monetārā savienība jeb vienotas valūtas ieviešana ir pats aktuālākais ES finansistu jautājums, kuram visai drīz jābūt atrisinātam. Gatavošanās tam notiek veiksmīgi, un bijušās EEK ieviestās ekiju rēķināšanas vietā 1999. gada 1. janvārī paredzēts ieviest vienotu naudu visā ES, ko sauks «euro», latviski – «eiro»: vienībās viens eiro nomainīs vienu ekiju; 1 eiro = 100 centu. Tiek izstrādāts banknošu un monētu dizains, un jaunās naudas vienības plānots ieviest 2002. gadā. Tātad pēc tam vairs nebūs ne franku, ne marku, ne citu valūtu, bet visā ES teritorijā kā maksāšanas līdzeklis darbosies eiro. Tas samazinās banku peļņu valūtu tirgū, taču pavērs daudz jaunu pelnīšanas iespēju, komentē Ekonomikas un finansu komisijas pārstāvis Patriks Čailds… Vēl plašākus jaunas peļņas avotus tas radīs mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Patlaban monetārajai savienībai pretojas Lielbritānija un Dānija, taču Eiropas Komisiju un EMI tas nesatrauc. Ieviešot kopējo naudu, EMI vietā par galveno finansu institūciju 1999. gadā tiks izveidota Eiropas Centrālā banka, kas atradīsies Frankfurtē.
Attiecībā uz ES paplašināšanos un desmit Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu uzņemšanu par aktualitātēm tiekam informēti bieži. Taču, kā piezīmēja Ārējo attiecību ģenerāldirektorāta Polijas un Baltijas valstu sektora vadītājs Žans Trestors, EK no pašām Baltijas valstīm dažkārt saņemot novecojušu informāciju. Jāteic, ka EK acīm nepaiet garām daudzas nepatīkamas lietas. Šķirstot programmu «Agenda 2000», var ieraudzīt, ka EK negatīvu viedokli sekmējusi ilgstošā nespēja atrisināt jūras robežu problēmas ar Lietuvu.
Vēl pāris virspusīgu, bet daudzus interesējošu datu. Nosacīti bagātākās ES valstis ir Luksemburga, Francija, Vācija un Anglija (bet ne Apvienotā Karaliste), vājākās – Spānija un Grieķija. Taču līdzīgā līmenī ar Grieķiju ir bagātākās kandidātvalstis Čehija un Slovēnija, bet vājākās kandidātvalstis ir Lietuva, Latvija, Rumānija un Bulgārija. Starp citu, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes Latvijā ir trīsreiz zemāks nekā Slovēnijā un – zemākais no visām kandidātvalstīm.
Bet Eiropas Parlaments patlaban rosās ap ES budžetu, ko nodrošina visas dalībvalstis, tikai apjomos nevis pēc teritorijas vai iedzīvotāju skaita, bet pēc ekonomikas attīstības rādītājiem. Piemēram, ES budžetam 1996. gadā Vācija deva 30%, Francija – 17,6%, lielā Somija – 1,5%, bet mazā Beļģija – 3,8%.
Eirosavienības emblēmu – zilo karogu ar dzelteno zvaigznīšu loku – pazīst visi, bet ES ir arī sava himna – tas ir Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas fināla fragments («Oda priekam»).
Brisele ir Beļģijas galvaspilsēta
Eiropas Savienībai nav galvaspilsētas, jo tā nav valsts. No iepriekšklāstītā var secināt, ka līdztekus Briselei ir citi centri – Luksemburga, Strasbūra, Frankfurte vai Amsterdama. Tādēļ, izejot no EK ēkām, mēs nonākam tai Briselē, ko pazīst kā Beļģijas galvaspilsētu.
ES ēkas veido veselu rajonu – tādu kā mazu «Eirobriselīti», kurā biežāk valda franču un angļu valoda, taču vispār – visas 11 ES valodas. Tikmēr beļģu Briselē pārsvarā runā franciski, nedaudz mazāk – flāmiski – holandiešiem līdzīgākā mēlē.
Skaistā vecpilsēta ar veco gotisko karaļnamu, majestātisko rātsnamu, kurā joprojām darbojas pilsētas mērs, un citām senām celtnēm liecina par karalisko senatni un mazās Beļģijas lielo sparu. Eirokomisijas ēkās nevalda nospiedoša pārspīlēta nopietnība, taču vecā Brisele ikvienā atbrīvo dabisku cilvēcību. Tās simbols ir čurājošs puisēns, kas saucas – «Menekenas čurātājs». Tā ir maza statuja un strūklaka vienlaikus, kas atrodas vecpilsētas centrā netālu no Lielā Laukuma (ar veco Karaļa namu un rātsnamu). Tā veidota 1619. gadā. Kā vēstī leģenda, tādā skatā kāds beļģu dižciltīgais atradis savu piecas dienas pazudušo dēlēnu, bet cita leģenda stāsta, ka puisēns, čurādams uz degauklas, paglābis pilsētu no nodedzināšanas un spridzināšanas. Ja neiznāk tikt līdz Parīzei, var pajūsmot arī par grandiozo Senmišela (Svētā Miķeļa) katedrāli, kas atgādina Dievmātes katedrāli. Ne mazāki brīnumi ir tagadējā Karaļa pils, milzīgā Tiesu pils ar torni, Nācijas pils jeb Beļģijas Parlamenta ēka. Un kur tad vēl slavenais Briseles «Atoms» (atomu režģa izskatā veidota augsta un moderna izklaides būve) un «Mazā Eiropa», kurā var pastaigāties starp miniatūrām Eiropā populārām celtnēm un torņiem. Bet vecpilsētā šaurajās restorānu ieliņās jūs sagaida neredzēti dzīva rosība un iespēja nobaudīt dažādākos ēdienus – pat omārus vai austeres par daudz zemākām cenām nekā Latvijā.
Briselē valda dzīvīgums un patiess dabiskums. Iespējams, pēc ekonomiskajām grūtībām tieši to mums vēlas piedāvāt Eiropas Savienība. Lai gan – tā vienkārši piedāvā iespēju, bet tās izmantošana un viss pārējais atkarīgs no pašiem.
