Pasaules jelgavnieku saietā Maruta Voitkus – Lūkina savā priekšlasījumā stāstīja par Austrālijas aborigēnu un latviešu folkloras un dzīvesziņas paralēlēm.
Pasaules jelgavnieku saietā Maruta Voitkus – Lūkina savā priekšlasījumā stāstīja par Austrālijas aborigēnu un latviešu folkloras un dzīvesziņas paralēlēm. Pēc nedēļas viņa devās uz Čikāgu uzrunāt Amerikas latviešu dziesmu svētku dalībniekus, bet pa vidu Marutas kundze «Ziņām» atvēlēja pāris stundu sarunai savā mājiņā Valmierā.
Vizītkarte
Maruta piedzima 1939. gadā Rīgā, bet gandrīz tajā pašā laikā viņas tēvu, jauno Jelgavas mācītāju, pārcēla strādāt uz Zaļeniekiem, kur mācītājmuižā aizritējis pusotrs dzīves gads. 1941. gadā ģimene izceļoja uz Vāciju. Pēc tam mūža lielāko daļu Maruta dzīvojusi Kanādā. Hamiltona, Monreāla, vēlāk – Ontario. Ģimene, meita, šķiršanās, līdz Marutas kundze uzsāka strādāt sabiedrisko attiecību jomā, būdama redaktore Kanādas lauksaimniecības departamentā, līdz ar to viņa lieliski orientējās norisēs šīs valsts lauksaimniecībā.
Beidzamos četrus gadus Marutas kundzes dzīve saistīta ar Austrāliju.
Paralēles, ko šķir okeāns
Pirms apmēram pusgadsimta Kanādā bijuši vajadzīgi 52 lauksaimniecībā nodarbinātie, lai paēdinātu 100 iedzīvotāju. Tagad lauksaimnieciskā ražošana valstī attīstījusies tiktāl, ka nozarē nodarbināto skaits nepārsniedz divus procentus valsts iedzīvotāju. Šo piemēru Maruta Voitkus – Lūkina min, lai ilustrētu pasaulē valdošo tendenci. Viņa uzskata, ka arī Latvijai nebūs iespējams no tā izvairīties. Lauksaimnieciskā ražošana strauji attīstīsies uz darba ražīguma kāpuma rēķina, līdz ar to šajā nozarē nodarbināto skaits strauji saruks līdz optimumam. Agri vai vēlu pienāks laiks, kad arī Latvijas laukos cilvēki nevarēs atļauties nodarboties ar to, kas nav ekonomiski izdevīgi. Ko darīs no lauksaimniecības «izstumtie»? Viņiem būs jāmeklē cita nodarbošanās. Protams, dzīves līmeņa liktenis lauku teritorijās lielā mērā var būt atkarīgs no valsts atbalsta, tomēr uz to vien paļauties nebūtu prātīgi. Kaut vai tādēļ, ka jārēķinās ar iespējamām kļūdām, ko sevī slēpj valsts aparāta birokrātiskā smagnējība.
Kanāda – cītīga ASV skolniece
Kanādas ekonomika ļoti lielā mērā attīstījusies pēc ASV modeļa. Līdz ar to arī kļūdas un neveiksmes ir bijušas līdzīgas.
Abās valstīs bija laiks, kad kļuva aktuāls jautājums par nodarbinātību laukos. Protams, Kanāda mācījās no savas lielās kaimiņienes. ASV tolaik tika izstrādātas dažādas atbalsta programmas lauku apvidiem, kur nav attīstītas industrijas. Šajās teritorijās mākslīgi tika radīti centri, kur lauksaimniecībā aiz borta palikušajiem tiktu nodrošināts mūsdienīgs dzīvesveids, vienlaikus saglabājot laukiem raksturīgo vidi un tradicionālos dzīves apstākļus. Kā nereti gadās, mākslīgi radītie centri sāka nīkuļot, tikko tos vairs «nepiebaroja» ar investīcijām. Saprotama lieta, ka tas nevarēja turpināties mūžīgi. Un tagad gan ASV, gan Kanādā attālākos apvidos esot daudz rūpnīcu, ko iespējams nopirkt ļoti lēti.
Kad Marutas kundze 1951. gadā ieradās uz dzīvi Kanādā, viņu apbūruši plūmju, ķiršu un firziķu dārzi. Tagad to platības daudzkārt sarukušas. Dārzus izspiedusi cita no ASV pārņemta kļūda: pāreja uz monokultūrām lauksaimniecībā. Milzīgās platībās tika iekopti graudaugu lauki. Ja šādai vietai pāri brāžas viesulis, paliek plika zeme, jo tiek aiznesta auglīgā virskārta. Tiesa, audzējot monokultūras, iespējams sasniegt maksimālu ražību un gūt arī vislielāko peļņu. Taču šī iemesla dēļ iespējams arī ciest vislielākos zaudējumus. Tos paredzēt reizēm ir ārkārtīgi grūti. Kā, piemēram, togad, kad Kanādas kartupeļu plantācijas bija pārņēmis kāds vīruss. Par pašiem kartupeļiem togad nebija runas, to vienkārši nebija. Taču vīruss pārsviedās uz tabakas lapām, tika apdraudētas ASV plantācijas… Abu valstu fermeri un ražotāji bija satraukušies ne pa jokam, zinātniekiem tika uzdots veikt nepieciešamos pētījumus. Taču tiem nepieciešams laiks.
Apstākļos, kad lauksaimniecība prasa arvien mazāk roku darba, vienlaikus palielinās nozarē ieguldāmie pamatlīdzekļi – apstrādājamās zemes platības, novietnes un glabātavas, tehnika. Lai atpelnītu tehnikā ieguldīto naudu, dārga ir katra minūte. Kanādā fermeris, pamanījis sīku traktora dzinēja defektu, pa mobilo telefonu sazinās ar servisa firmu, kuras pārstāvis pēc brīža ir jau klāt uz lauka un kļūmi novērš. Savukārt katra Kanādas lopkopja virtuvē atrodas dators, kas fiksē gan to, ko katra govs ēd, gan visas iespējamās vakcinācijas, asins sastāvu, izslaukumus un piena kvalitāti.
Arvien ļoti lielās platībās tiek audzēta kukurūza. Marutas kundze pazīstot kādu latvieti, kuram ASV Rietumos pieder milzīga kukurūzas plantācija. Šis vīrs Juris Plēsums esot iekopis arī tādu šīs kultūras šķirni, kas būtu ļoti piemērota audzēšanai Latvijā, turklāt nenodarot pāri (nenoplicinot) zemi. Viņš piedāvājis atbalstu Latvijas zemniekiem, taču pie mums laikam vēl nav aizmirsti «Hruščova laiki», kad «lauku karaliene» bija sējama piespiedu kārtā – tik obligāti, ka vēl tagad no šā vārda vien metoties šķērmi. Arī mūsu piedzīvotie «Hruščova laiki» bijis tāds pats pārspīlējums kā viens otrs ASV un Kanādā. Taču reti var gūt panākumus bez kļūmēm, kopumā lauksaimniecības attīstības tendences pasaulē esot pozitīvas, uzskata Marutas kundze. Emocijām sakarā ar lauksaimniecību nevajadzētu ļaut pārāk daudz vaļas, jo jādara tas, kas ir izdevīgi, bet kādu lopiņu turēt nostalģiskas, romantiskas izpriecas pēc ir greznība, ko katrs nevar atļauties.
Par Latvijas zemniekiem un ES
Maruta Voitkus – Lūkina domā tā:
«Sakarā ar Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā esmu dzirdējusi, ka lielās zemnieku saimniecības (virs 200 ha) varēšot sekmīgi savā starpā konkurēt, savukārt mazākās saņemšot dažādas piemaksas. Man ir sāpīgi dzirdēt zemniekus Latvijā spriežam, kādu labumu iestāšanās ES viņiem dos. Nevis – ko mēs tai dosim, ko iegūsim visi. Mēs neesam Islande – izolēta un resursiem dāsni apveltīta valsts, kas var saglabāt autonomiju. Mums, Latvijai, brāž pāri visi vēji no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un dienvidiem. Tādēļ nemaz nav iedomājami, ka Latvija paliktu «kaut kur ārpus» ES. Jāsadarbojas ar visām valstīm! Atgādināšu, ka jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mūsu politiķi ar Zigfrīdu Meierovicu vadībā gribēja veidot Eiropas Ūniju. Ja būsim vienoti, arī Eiropas Savienība būs stiprāka. Tā sekmīgāk spēs konkurēt ar Austrumu, ASV, citiem pasaules tirgiem. Diemžēl esmu novērojusi, ka Latvijā joprojām daļa sabiedrības gaida, ka «kāds» atrisinās viņu problēmas: vai nu «ministrs», cits «tētiņš» vai Eiropas Savienība viņus pabaros, palīdzēs, kompensēs, subsidēs. Tāpēc ļoti piekrītu savai studiju biedrei Vairai Vīķei – Freibergai, ka mēs Latvijā nedrīkstam piekopt strausa politiku, nevaram atļauties greznību būt eiroskeptiķi, bet tieši otrādi: jāizmanto katra iespēja runāt, lai mūs, mūsu intereses un vajadzības dzird. Ja izvairīsimies runāt – kas mūs dzirdēs? Tikai kaimiņš aiz sētas…»
Par izglītību
Marutas kundzei ir savs viedoklis arī par izglītības nozīmi lauksaimniecībā:
«Kanādā bija zemkopības ministrs Eižens Vilens (Eugene Whelan). Lielā mērā komisks tēls uz visas valdības fona, par kura zemnieciskajām manierēm mēdza pasmaidīt. Taču bieži vien viņš vienīgais pēc valdības sēdēm iznāca, apmierināti vīpsnādams: viņš bija gudrs, pat viltīgs, kad vajadzēja aizstāvēt lauksaimnieku intereses. Latvijā lauksaimniecība, manuprāt, buksē lielā mērā tāpēc, ka nav gudra, zinoša un godīga nozares vadītāja. Piemēram, ministram būtu bijis daudz stingrāk jāpasargā Latvijas lauksaimnieki no kontrabandas. Taču tam nepieciešamas ļoti dziļas un vispusīgas zināšanas. Ja Latvijā netiks veicināta izglītība, nebūs gudru vadītāju – nebūs pārstāvēts Latvijas viedoklis starptautiskajās institūcijās, būsim tām pakļauti daudz lielākā mērā. Nozaru vadībā jābūt īstiem speciālistiem un «apsēstajiem». Politiķi nav labākie lauksaimnieku interešu aizstāvji.»
