Jau klāt rudens, bet vēl tik daudz palicis, ko redzēt Kurzemes pusē. Un atkal purvi un dabas takas mūs aicina patīkamā ceļojumā. Uz kuru purvu doties? Izvēle krīt uz Dunikas purvu pašā leišmalē. Pa ceļam nolemjam iegriezties senpilsētā Grobiņā, lai izietu pastaigu taku gar Ālandes upi. Sagatavojušies braucienam, brīnāmies – gandrīz visi mūsu šīs vasaras maršruti veduši uz Kurzemes pusi.
Saulains darba dienas rīts. Vasaras siltumu jau nomainījis rudens dzestrais gaiss. Steidzam izbaudīt aizejošo vasaru. Pēc pāris stundu brauciena sasniedzam Grobiņu. Novietojuši auto stāvvietā pie Grobiņas viduslaiku pils, dodamies iepazīt seno kuršu pilsētu Ālandes krastos, kuru apdzīvojuši vikingi.
Ālandes upes pastaigu taka
Grobiņas viduslaiku pils celtniecība saistāma ar 13. gadsimtu, kad Grobiņa minēta vēstures avotos. Sākotnēji pils bijusi no koka, pēc tam nodedzināta un vēlāk atjaunota blakus pilskalnam. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai viduslaiku mūra sienas, aizsarggrāvji un stāvās nogāzes. Pēc vērienīgiem būvdarbiem pilsdrupas ieguvušas jaunu seju, tagad šeit tiek rīkoti brīvdabas pasākumi un koncerti.
Pastaigu taka sākas pie Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un vijas gar līkumotajiem Ālandes krastiem. Tā ir vienvirziena un stiepjas trīs kilometru garumā līdz Priedienas senkapiem. Takas segums – dēļu laipas un grants celiņi. Visas takas garumā izvietoti informatīvie stendi, kas ļauj iepazīt Grobiņas vēsturi. Šeit atspoguļota arī rakstnieces Zentas Mauriņas dzīve. Zentas tēvs bija ārsts un 1898. gada janvārī pārcēlās ar ģimeni uz Grobiņas apriņķi. Meitenei tolaik bija pusgadiņš, bet piecu gadu vecumā, izslimojot poliomielītu, viņa tiek piesaistīta ratiņkrēslam. Daži fakti – 1967. gada 30. decembra aviokatastrofa virs Grobiņas, stāsts par pašportretu meistaru Latvijā Robertu Stārostu, dzelzceļa līnija, kas 65 gadus savienoja Grobiņu ar Liepāju un Aizputi. Vēl uzzinām, ka Grobiņā dzimis un uzaudzis Latvijas Kara flotes komandieris Arčibalds fon Keizerlings, kurš izveidoja Latvijas Kara floti, apbalvots ar astoņu valstu ordeņiem un citām goda zīmēm, un ka hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers piešķir Grobiņai pilsētas tiesības un apstiprina pilsētas ģerboni.
Atceļā piestājam pie brīvdabā izvietotiem mūzikas instrumentiem (stabules, bungas), kas atrodas blakus Grobiņas pilskalnam. Turp ejot, pie tiem bija sapulcējušies bērnudārza mazuļi, kuri ļāvās mūzikas skaņām. Mūzikas instrumenti ražoti Lielbritānijā, un tos var izmēģināt ikviens. Arī mēs pamēģinām izvilināt kādu melodiju.
Pēc tam uzkāpjam pašā pilskalnā, kas paceļas virs ūdenskrātuves – dīķa. Daudzi zinātnieki uzskata, ka mūsdienu Grobiņas vietā atradusies kuršu pilsēta Zēburga (Seeburg jeb Jūrpils). Tagad pilskalns apaudzis ar kokiem, tostarp skābaržiem.
Izstaigājam pilsētas promenādi “Senais Jūrpils krasts”. Tā ir iecienīta pilsētas iedzīvotāju un viesu atpūtas vieta. Promenādē uzstādītas plāksnes ar citātiem no Zentas Mauriņas un Raiņa publikācijām.
Šeit izveidots interesants vides objekts “Akmens stāsti”, kur iespējams uzzināt par Grobiņas novada kulta akmeņiem. No promenādē izvietotajām skatu platformām var vērot dīķi, pilsdrupas, pilskalnu.
Dunikas purva laipa
Tālāk ceļš ved uz Rucavas novadu – dabas liegumu “Dunika”, kas izveidots 1977. gadā, lai aizsargātu skābaržu audzes. Dabas taka šķērso Tīrspurvu un stiepjas līdz Luknas skābaržu audzei. Tā ir vienvirziena, 5,5 kilometrus gara un tiek uzskatīta par garāko purva laipu Eiropā. Purvs ir 7000 gadu vecs un uzskatāms par augsto jeb sūnu purvu. Tas ir kā milzīgs sūklis, kas spēj uzsūkt nokrišņus. Purvā aug dažādas aizsargājamo augu sugas un migrācijas laikā apmetas putni. Jauka pastaiga, vērojot purva ainavu ar akačiem, viršiem, mazām simts gadu vecām kroplām priedītēm. Neliels trūkums – koka laipu stāvoklis nav tas labākais, jo klājums sen nav mainīts. Lai nepakluptu, jāskatās zem kājām, jo dēļi ielūzuši, naglas izlīdušas, izveidojušās spraugas, šūpojas. Ejot caur Luknas skābaržu mežu, takas stāvoklis uzlabojas – laipas dēļi atjaunoti. Latvijā šī ir vienīgā vieta, kur 11 hektāru platībā parastais skābardis aug tīraudzē. Izgājuši caur skābaržu mežu, beidzot sasniedzam dabas takas beigas. Viens posms noiets, un jāmēro tāds pats ceļš atpakaļ. Turp un atpakaļ noieti 11 kilometri.
Papes bāka
Izvingrinājuši kājas un mazliet saguruši, braucam uz Papes ciemu – starp Baltijas jūru un Papes ezeru. Arī šeit ir daudz ko redzēt – dažāda garuma dabas takas, Papes ezers, Nidas augstais kūdras purvs, smilšu pludmales, savvaļas zirgu ganības, Papes bāka. Šīm vietām būs jāieplāno atsevišķs brauciens. Nolemjam apskatīt tikai Papes bāku un pasēdēt pie jūras kāpās.
Papes bāka uzcelta 1887. gadā, sākotnēji no koka. Pašreizējā bāka ir balts dzelzs cilindrs (22 metrus augsts), kuru tur dzelzs režģu konstrukcija, un sarkana laterna. Bākā uzkāpt nevar, bet to apskatīt ir vērts. Atrodas tuvu jūrai un iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Saulīte jau dodas uz rieta pusi un jāpošas uz naktsmītni.
Ziemupes muiža
Uz izvēlēto naktsmītni Pāvilostas novadā jāmēro liels ceļa gabals – 87 kilometri. Ziemupes ciems atrodas starp Liepāju un Pāvilostu. Pēc labi piepildītas dienas ir vēlēšanās relaksēties. Dodamies uz burvīgo Ziemupes muižu, kas atrodas Ziemupē – nelielā apdzīvotā vietā pie Baltijas jūras. Neliela viesnīca (bijusī muiža) ar senatnīgu šarmu, skaistu iekoptu dārzu. Viesnīca bez papildmaksas piedāvā atgūt spēkus saunā un baudīt peldes iekštelpas baseinā. Muižas teritorijā pagājušogad atklāta senlietu krātuve “Jūras māja”, kur apskatāmi seni jūrniecībā izmantoti zvejas rīki. Pēc brokastīm dodamies pastaigā uz Ziemupes pludmali. Esam pārsteigti – tik klusa, neskarta vieta. No Ziemupes muižas brauciens pa grants ceļu uz 11 kilometru attālo Akmeņraga bāku.
Akmeņraga bāka
Akmeņraga bāka atrodas dabas aizsargājamā teritorijā “Ziemupes dabas liegums”, cilvēku gandrīz neskarta. Būvēta 1864. gadā 18 metru augstumā, Pirmajā pasaules karā nopostīta. Savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi daudz pārbūvju, pēdējoreiz atjaunota 1957. gadā, un tagad tās augstums sasniedz 37 metrus. Bāka atrodas kuģošanai bīstamā vietā. Smilšainais un akmeņainais sēklis sniedzas jūrā vairāk nekā trīs kilometrus. Navigācijas uguns pastāvēja jau no 19. gadsimta 70. gadiem. Akmeņraga bāka darbojas arī šodien, tajā iespējams uzkāpt pa vītņveida kāpnēm (apmeklējums maksā 1 eiro), un, lai sasniegtu virsotni, jāpieveic 170 pakāpienu. Nelielais skatu laukums ļauj paraudzīties uz jūru un apkārtnes mežiem. Pastaiga gar jūru, un dodamies uz Vērgali.
Vērgales muižas komplekss
Vērgales muiža celta 18. gadsimtā, piederējusi Ugāles baronam Georgam Dītriham fon Bēram. Pēc barona pasūtījuma muiža pārbūvēta klasicisma stilā kā medību pils. Divstāvu garenbūve ar augstu cokolstāvu, diviem atklāta tipa balkoniņiem un četrām kolonnām garenfasādēs. Ēkas fasādes cilnī saglabājušies Bēru dzimtas metāla ģerboņi. Tagad muižā atrodas Vērgales pamatskola. Bērniem ekskluzīva iespēja – mācīties pilī.
Muižas kompleksu veido vēl citas ēkas – kalpotāju dzīvojamā mājā iekārtota bibliotēka, Vērgales pagasta muzejs izvietots bijušajā spirta brūzī, bet kultūras nams un pagasta pārvalde – kādreizējā klētī. Ap muižu plešas liels parks un dīķis, no kura paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni.
