Četrdesmit dienas, četras valstis, aptuveni 6000 kilometru – tāds ir mans šīsvasaras stopēšanas piedzīvojums skaitļos. Tomēr visu nevar izskaitļot – apceļojot Beļģiju, Franciju, Portugāli un Spāniju, redzētas dažādas vietas, lietas un cilvēki.
Ideja par ceļojumu radās jau kādu laiku iepriekš, jo šovasar abas ar draudzeni absolvējām augstskolu un bija sajūta, ka ir jāizvēdina galva, kā mēs teicām, – pirms lielās dzīves. Doties ceļojumā ir vērtīgi ne tikai, lai apskatītu dažādas vietas, bet arī lai vairāk iepazītu sevi un sakārtotu domas. Tā aptuveni pusgadu iepriekš nopirkām aviobiļetes no Rīgas uz Briseli un dažus mēnešus pēc tam atpakaļceļam no Briseles līdz Polijai. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka Eiropu apceļosim ar autostopiem, bet naktsmājām izmantosim “Couchsurfing”, kas ir interneta vietne, kurā cilvēki no visas pasaules piedāvā naktsmājas bez maksas. Tomēr, plānojot ceļojumu, aicinājām atsaukties arī ārzemju latviešus, kuri mūs būtu gatavi uzņemt savās mājās.
Piedzīvojumu sākam 30. jūnijā. Ierodoties Briseles Šarleruā lidostā, mūs nedaudz pārsteidz armijas telts, kas atrodas tieši blakus lidostai un jāšķērso, gan ieejot, gan izejot no lidostas teritorijas. Pie telts ieejas stāv vīri formās ar automātiem, kas ir tikai normāli, ņemot vērā esošo situāciju, taču jūtamies droši. Briselē mūs pie sevis uzņem latviete Guna ar draugu, kura tur strādā un studē.
Beļģijas galvaspilsēta noteikti nav tikai Eiropas Parlamenta atrašanās vieta, izcilā beļģu šokolāde vai alus. Lai gan laikapstākļi mūs nelutina, tomēr dažas dienas, ko pavadām Briselē, ļauj saprast, ka tā ir pilsēta, kurā vērts atgriezties. Pagājušā gadsimta arhitektūra, kas konkurē ar mūsdienu stikla monstriem un debesskrāpjiem, mazas kafejnīciņas, gaumīgi iekārtoti skatlogi, šokolādes un alus veikali. Šoreiz nogaršoju izslavētās beļģu vafeles ar putukrējumu, zemenēm, banāniem un sīrupu – izcili! Kā arī, protams, nogaršoju beļģu alu. Izvēlēties no 3000 dažādiem veidiem ir grūti, taču manām garšas kārpiņām par labāku atzīstams mūsu pašmāju alus. Vēl par Briseli vērts piebilst, ka tur, manuprāt, atrodas skaistākā grāmatnīca, kādu jebkad biju redzējusi. Uz Eiropas centru ir vērts doties baudīt labu arhitektūru un gardas vafeles.
Tālākais ceļš mūs ved uz Franciju. Lai gan šī ir mana otrā reize Parīzē, tomēr pirmais iespaids ierodoties mūs šokē. Pilsētas nomalē ceļa malās un uz ceļa stāv cilvēki ar plakātiem, uz kuriem rakstīts kaut kas par Sīriju un ziedojumiem. Tajā brīdī patiešām sajūtam, ka situācija ar bēgļiem ir pavisam reāla, nevis tikai tāda, par ko lasām ziņu virsrakstos.
Par savu pirmo apskates vietu izvēlamies Parīzes zīmolu – Eifeļa torni. Kā jau ierasts, tur ir liela drūzma, policija, armijnieki ar automātiem, tomēr Eifeļa torņa pakājē pavadām dienas lielāko daļu. Lai vai kā dažreiz gribētos aizbēgt no ikdienas, tomēr pēc brīža mums blakus netīši apsēžas divi latviešu puiši, kuri līdzīgi kā mēs apceļo Eiropu. Skaidrs, ka latvieši ir visur.
Visapkārt Parīzes galvenajam apskates objektam sastopami dažādi tirgotāji, kuri pārdod mīkstās mantiņas, atslēgu piekariņus, alu un vīnu, kuru pēc kāda laika no 35 eiro nokaulējam līdz septiņiem. Francijas galvaspilsētā un citur alkoholiskos dzērienus gan pārdod, gan lieto visur. Pat pie baznīcām.
Nākamajā dienā dodamies apskatīt Triumfa arku, Parīzes Dievmātes katedrāli, Mulenrūžu, izstaigājam Elizejas laukus, kā arī Svētās Sirds baziliku Montmartrā, kas ir viena no manām mīļākajām vietām Parīzē, jo no turienes paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu. Diemžēl esam spiestas šo apskates vietu pamest agrāk, jo sajūtamies nedroši – liels pūlis ar cilvēkiem, policija un armija ar automātiem. Sākas rosība ap kādu jauniešu bariņu, tāpēc dodamies prom. Noteikti divas dienas Parīzē ir par maz, taču arī šajā reizē apstiprinās mans uzskats, ka tā nav mīlas pilsēta. Francijas galvaspilsēta vasaras sezonā ir piepildīta ar tūristiem no visas pasaules, tāpēc arī ļoti netīra.
Nākamajā dienā pēc Parīzes mūsu plānos ir nokļūt Bordo Francijas dienvidos. Francijā ar stopēšanu veicas ļoti labi – cilvēki ir izpalīdzīgi, piemēram, kāds francūzis rīta agrumā benzīntankā mums nopērk kafiju, kruasānus un līdzi iedod ūdeni. Pēc neilgas stāvēšanas uz ceļa pie mums apstājas portugāļu šoferis, kurš brauc taisnā ceļā uz Porto Portugālē, un spontāni nolemjam doties tālāk ar viņu, jo Porto ir mūsu nākamā pieturvieta. Pavadām ceļā divdesmit stundas, nobraucot aptuveni 2000 kilometru. Bieži vien, ilgstoši esot mašīnā, mēs sadraudzējāmies ar šoferiem un šķīrāmies jau kā draugi. Vairums no viņiem arī nenoliedza, ka stopētājus uzņem savā mašīnā, lai īsinātu ceļā pavadīto laiku un dalītos stāstos un pieredzē.
Porto ierodamies rīta agrumā, tāpēc nobaudām izslavēto portugāļu kafiju, kas Portugālē ir labas kvalitātes un lēta. Tā kā divdesmit stundas pavadītas ceļā un īsti neesam gulējušas, dodamies meklēt pludmali vai parku, kurā pagulēt pusdienlaiku. Pa ceļam apskatām Porto vecpilsētu – vairums ēku klāj portugāļu flīžu raksti. Vēsturiskas ainavas, apgleznojot milzīga izmēra flīžu panno, vērojamas Sau Bentu centrālajā dzelzceļa stacijā, kurā apgleznots ap 20 000 flīžu, kas attēlo ne tikai pilsētas transporta vēsturi, bet arī ainas no Portugāles slavenās impēriskās pagātnes. Protams, šķērsojam arī Luija I vārdā nosaukto tiltu, no kura paveras brīnišķīgs skats uz vecpilsētu. Šauras, augstas un krāsainas mājas klāj Douru upes krastu. Daudz arī pamestu ēku, pat baznīca, kuru par savu mājvietu, šķiet, izvēlējušies bezpajumtnieki. Turpat blakus citronkoki, savvaļas hortenzijas, vīģu koki un citi augi. Apbrīnojami, cik organiski sadzīvo Porto pamestā pilsētas daļa ar to, kura vēl tiek apdzīvota!
Tā kā Porto esam ieradušās agrāk, nekā plānots, nakti nolemjam pārlaist pludmalē pie Atlantijas okeāna. Ūdens gan ir ļoti auksts, taču tā ir mana pirmā pelde šogad. Nakšņojam pludmales mājiņā, kas paredzēta atpūtnieku mantu glabāšanai, un no rīta pludmales darbinieks mūs palūdz šo mājvietu pamest. Nākamo dienu pavadām pludmalē un plānojam tālāko ceļu.
Dodamies vairāk uz Portugāles dienvidiem, uz Leiriju. Tur mūs uzņem latviete Lāsma Miška, kura pēc studijām Latvijā pārcēlusies uz dzīvi Portugālē. Lāsma mūs aizved uz katoļticīgo paradīzi jeb Fatimu. Šajā Portugāles pilsētā viss saistīts ar kristīgo pasauli – viesnīcu un kafejnīcu nosaukumi, suvenīru veikali. Fatimā uzbūvētas divas baznīcas viena pretim otrai, un ceļu no viena dievnama uz otru cilvēki veic, rāpojot uz ceļiem. Pat nedēļas vidū tūkstošiem cilvēku dodas uz Fatimu, kur nesen viesojies pats pāvests. Kādai daļai cilvēku ticība ir tik spēcīga, ka viņi iet uz šo vietu kājām pat nakts laikā. Šo Portugāles pilsētu ir vērts apmeklēt arī tad, ja neesi saistīts ar kristīgo pasauli.
Bet, lai apskatītu augstākos viļņus visā pasaulē, noteikti jādodas uz Nazarē – pilsētu okeāna krastā. Viļņi okeānā tur var sasniegt pat 30 metru augstumu, un tā ir iecienīta sērfotāju vieta. Nazarē ir tāda, kādu es biju iztēlojusies, – klintis, savvaļā aug alveja un kaktusi, debeszils ūdens. Vēl šai Portugāles pilsētai raksturīgi, ka tradicionāli sievietes valkā svārkus septiņās kārtās, tā simbolizējot septiņas dienas nedēļā, septiņus viļņus, septiņas krāsas varavīksnē, septiņus pasaules brīnumus un tamlīdzīgi. Portugālē nogaršojam arī tradicionālo ēdienu “francesinha”, kas līdzinās tostermaizei, – pildīta ar pikantu salami, šķiņķi, pārklāta ar sieru, ceptu olu un pasniegta ar īpaši asu mērci.
No Leirijas mūsu ceļš iet uz Faro – tālāko Portugāles dienvidu punktu. Pēc pāris dienām esam jau Seviļā, Spānijā, kur piedzīvojam lielāko karstumu savā mūžā – saulē ir 49 grādi. Varu ieteikt turp doties laikā, kad gaisa temperatūra ir mazliet zemāka, taču Seviļu iekļaut savā brīvdienu maršrutā ir tā vērts. Milzīgi parki un skaista arhitektūra.
Mūsu stopēšanas piedzīvojums turpinās, jau sasniedzot Eiropas galējo punktu – Gibraltāru. Man tas ir ceļojuma gaidītākais brīdis, lai gan nedaudz apbēdina doma, ka brīvdienas drīz beigsies, jo esam tieši pusceļā. Visu ceļojuma laiku vēlos uzzināt, vai tiešām no Gibraltāra var redzēt Āfriku, vai tiešām tur dzīvo mērkaķi. Tas viss apstiprinājās! Lai dotos uz Gibraltāru, ir jāšķērso robeža, jo vienā pusē ir Spānija, bet otrā – Anglija. Vēl kāds interesants fakts – lai nokļūtu Gibraltārā, ceļš jāmēro pāri lidlaukam, kas laikā, kad paceļas lidmašīnas, tiek slēgts, un tad apstājas arī kustība starp šīm divām valstīm.
Kāpšana Gibraltārā karstumā nav viegla, un mums tas aizņem aptuveni piecas stundas, taču noteikti ir tā vērts. Līdz pēdējam brīdim domājam, ka stāsti par Gibraltāra mērkaķiem ir izdomāti. Arī nostāsts, ka Gibraltārs piederēs Anglijai tik ilgi, kamēr tur dzīvos mērkaķi. Tomēr, jo augstāk kalnā kāpjam, jo biežāk parādās brīdinājumi par mērkaķiem un norādes, ka barot tos nedrīkst. Beidzot nonākam līdz vietai, kur ieraugām dažus makakus un domājam, ka tas ir arī viss. Kļūdāmies. Pašā Gibraltāra virsotnē mūs sagaida liels bars ar tūristiem un tikpat liels ar mērkaķiem. Šie dzīvnieki tik ļoti pieraduši pie cilvēkiem, ka labprāt fotografējas, sēž klēpī, prot padzerties no ūdens pudeles, kā arī pārvietojas, sēžot uz mašīnām. Tikpat ļoti viņiem patīk mugursomas. To apstiprina fakts, ka viena no makaku mammām kopā ar savu mazuli uzlec man uz mugursomas, izrauj no kabatas sāļos riekstiņus un turpat blakus apēd. Savukārt manai draudzenei uzlec uz galvas. Sastapt mērkaķus savvaļā ir diezgan pārsteidzoši, tāpēc iesaku apmeklēt Gibraltāru ikvienam, kurš nebaidās no makakiem.
Pēc dažām dienām Gibraltārā stopējam uz Almeriju, Kartahenu, līdz nonākam Valensijā, kas pēc šī ceļojuma ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām pilsētām. Gribētos teikt, ka to, ko cerējām sagaidīt Parīzē, saņēmām citur. Valensija ir Spānijas pilsēta ar šarmu. Mākslinieciska, ar šaurām ieliņām, mazām kafejnīcām, sienu gleznojumiem un arhitektūru. Vienā no pilsētas daļām izveidota mākslas un zinātnes pilsētiņa, kurā var pavadīt gandrīz visu dienu. Modernā arhitektūra rada sajūtu, ka atrodies Dubaijā. Valensijā vērts apskatīt arī centrālo tirgu, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, un tur pircējus sagaida labākie sezonas piedāvājumi.
Pēc Valensijas ceļojam uz Barselonu, kas jau iepriekš ieguvusi absolūtas manas simpātijas un arī šoreiz neliek vilties. Kā jau ierasts, par Barselonas galvenajiem apskates objektiem tiek izvēlētas Svētās Ģimenes baznīca un citas arhitekta Antonio Gaudi ēkas. Apskatām arī vienu no lielākajiem un skaistākajiem parkiem Barselonā – Citadeles parku ar ūdenskritumu, ezeru un ziedošiem krūmiem. Patiesībā Barselonas iepazīšanai nav nepieciešams īpašs plāns, jo visur ir skaisti.
Pēc manas mīļākās Spānijas pilsētas jau dodamies atpakaļ uz Franciju. Par mūsu favorītpilsētu kļūst Liona, un nosaucam to par mazo Parīzi ne vien tāpēc, ka pilsētā atrodas maza izmēra Eifeļa tornis. Lionā var noķert īstās Francijas sajūtas un mieru, ko izstaro paši francūži.
Lai gan mūsu domas tālāk saistās ar Francijas ziemeļiem, tomēr neplānoti šķērsojam gandrīz visu Franciju un nonākam kūrortpilsētā Dovilā. Šo vietu iecienījušas arī dažādas pasaules slavenības. Ne velti galdiņa rezervācija kādā no pilsētas restorāniem maksā 200 eiro, bet pica – 300 eiro. Interesanti, ka, pārbraucot pāri kanālam, nonāc citā pilsētā, un tur ir ierastais cenu līmenis.
Ceļojumu noslēdzam Amjēnā, un tad jau uz Šarleruā lidostu Beļģijā. Taču beidzas tikai mūsu stopēšanas piedzīvojums, bet ne ceļojums, jo spontāni nolemjam brīvdienas pagarināt un traucamies uz Tatru kalniem Polijā.
