Saulainā augusta dienā sēžamies autobusā, lai dotos ekskursijā uz krāšņo un daudzveidīgo Kurzemes jūrmalas piekrasti – no Engures līdz pat Kolkasragam un Slīterei. Brauciena mērķis ir izzinoši izklaidējošs un kulinārs – zivis un viss, kas ar tām saistīts. Izbraucam cauri Tukumam, un tad jau drīz klāt arī Engure, kur mūsu nolūks ir apmeklēt Zušuciema parku un zivju ēdienu degustāciju kafejnīcā “Būda”.
Zuši zina, ka jāatgriežas Engurē
Kā zina teikt mūsu ekskursijas vadītāja Līga, diplomēta filoloģe un latviešu valodas skolotāja, arī vārds “Engure” esot cēlies no vārda “zutis”, bet Zušuciema parks savulaik ierīkots, jo vajadzējis labiekārtot laukumu aiz kultūras nama.
Skulptūras un instalācijas parkā attēlo zušu ceļu no jūras līdz murdam. Uz trim liela izmēra laukakmeņiem, kas atvesti no Slampes, attēlotas visas Latvijā sastopamās zivju sugas. Savukārt, veidojot akmeņu upi parkā, ikviens engurnieks varēja nest uz šejieni savu akmeni. Šeit ir arī zušu tīkls jeb murds, kas, kā izrādās, vairāk paredzēts bērniem kāpelēšanai, nevis zivju ķeršanai. Savukārt visu uzrauga Oskars – iespaidīga izmēra zvejnieka skulptūra. Naktī parkā skulptūras tiek izgaismotas. Parku rotā krāšņas puķu dobes un soliņi.
Parka izveides projekts aizsākās 2016. gada vasarā ar zemes iegādāšanos no baznīcas. Šī zeme kādreiz izmantota kā laukums tīklu žāvēšanai, tādēļ izvēlēta tieši šī vieta, un parks izveidots kā vides izziņas kultūrvēsturisks objekts, kas popularizē Engures iedzīvotāju pamatnodarbošanos, kas saistīta ar zvejniecību un jūrlietām. Parka izveide tika izvēlēta vietā, kur izteikti var izjust ciema vēsturisko elpu un šodienas dzīves ritumu Engures sirdī, vēsta Engures novada pašvaldības mājaslapa.
Lai vīzija kļūtu par realitāti, parka tapšanā iesaistījās projekta vadītāja Vaiva Ostrovska, ainavu arhitekte Inga Tramdaha, arhitekts Uldis Puļķis, Engures pagasta pārvaldes vadītāja Baiba Pļaviņa un Engures Saieta nama vadītāja Jolanta Kraukle, kā arī Engures iedzīvotāji.
Par Zušuciema parka būvfirmu tika izvēlēta SIA “Legāts”. Projekta gaitā tapuši seši vides objekti – Sargasu akmens, Murds, Zvejnieks, Latvijas zivis, Laivu sols un Copes gaisma. Tos veidoja radošās apvienības “Vītola Burvis” mākslinieki Gaits Burvis un Velga Vītola.
Projekta autori Elīna Vojevoda un Gaits Burvis par parku teic: “Idejiski esam veidojuši parku, kas sākas pie galvenā ceļa, aicinot cilvēkus – garāmbraucējus – iegriezties parkā, kur redzētu gan izglītojošus, gan informējošus objektus. Būs redzama vieta, ko sauc par Sargasu jūru, kur pie Bermudu salām piedzimst visas pasaules zuši. Viņiem ir ģenētiskais kods, un zuši zina, ka ir jāatgriežas Engurē.”
Būdu jau nevar nekādi noniecināt
Engurē ceļa malā atrodas kafejnīca ar visai necilu nosaukumu – “Būda”, taču tās ēdienkarte ir ar plašu ēdienu piedāvājumu, kas gatavoti no vietējām zivīm – brētliņām, reņģēm, butēm, mencām un salakām. Tur var nobaudīt ne mazāk kā septiņos dažādos veidos gatavotas zivis – karbonādes, dažādās sēkliņās un skaidiņās panētas, marinādēs, zivju kotletes, salātus, kanapē un pīrādziņus. Un varen gardu zivju buljonu arī. Zivju ēdienu degustācijas ir kafejnīcas īpašais piedāvājums, uz ko nereti ierodas ceļotāji lielos tūristu autobusos.
Kafejnīcas īpašniece Ingūna Zikmane ir kolorīta personība, kura pusdienotājiem labprāt izstāsta kafejnīcas tapšanas vēsturi, rāda, kā pareizi iztīrīt zivi, dalās ar receptēm un zivju ēdienu pagatavošanas knifiņiem. “Pa ziemu rakstīšu recepšu grāmatu,” piebilst saimniece.
Mēs saņemam zivju marinādes recepti un padomu, ka silta marināde jālej uz siltām zivīm vai auksta uz aukstām, bet jaukt kopā siltu ar aukstu nevajag, jo tad nekas nesanākšot. Ingūna atklāj, ka pēc profesijas ir agronome un sākumā nav pratusi gatavot ēst. “Toreiz, kad tikko atvēru kafejnīcu, man nebija savas mašīnas. Ar autobusu aizbraucu uz Tukumu, sapirku vairākas pakas pelmeņu un pudeles ar alu. Somu atstāju pie kafejnīcas durvīm un gāju uz mājām pēc atslēgas. Pa to laiku pie somas pieskrēja suns un pagrāba vienu pelmeņu paku. Dzinos tam pakaļ, bet nenoķēru. Tā kā esmu ticīgs cilvēks, nodomāju, ka Dievs man ir atsūtījis zīmi un pelmeņus man kafejnīcas ēdienkartē iekļaut nevajag,“ atmiņās dalās saimniece.
Kad atvērusi kafejnīcu, viņai bijuši vien 20 lati. Par tiem nopirkusi kasti alus un kasti šašlika. Tad atkal aizņēmusies 20 latus un atkal nopirkusi alu un šašliku. Reizēm, kad sapirkusi preci, pašai nebijis, i par ko nopirkt maizi. Bet, kad kāds kaimiņš pamācījis, ka visiem pārbaudītājiem, kas atnāk, esot “jāgrūž” nauda, viņa nezinājusi, ko darīt, jo tobrīd kasē bijuši seši lati, bet makā – trīs…
Kafejnīca “Būda” darbojas jau 22 gadus – kopš 1998. gada. Vairāk strādājusi sezonāli – no pavasara līdz rudenim –, bet šogad būs ceturtais gads, kad tā darbosies arī ziemā.
“Pabeidzu studijas LLU un darba tirgū neredzēju labus piedāvājumus. Mamma ieminējās, ka es varētu atvērt nelielu bulciņu tirgotavu,” atminas kafejnīcas īpašniece Ingūna Zikmane. Saimniece smej, ka jādomā par figūru, tādēļ ideja par smalkmaizīšu tirdzniecību tikusi atmesta. Līdzīgi kā no mazām idejām izaug lieli projekti, tā Ingūnas iecere, ķeroties vērsim pie ragiem (lasi – zivij pie žaunām), no mazas būdiņas izauga par gana solīdu kafejnīcu ar āra terasīti. 1995. gadā soli pa solim sākās zivju kafejnīcas celtniecība.
“Sākumā man ārā karājās zaļš uzraksts “Šašliks un zivis”. No vietējiem pirku kūpinātas zivis, bet nekas man nesanāca,” atceras Ingūna. Taču viņa nebaidījās eksperimentēt. Provējusi izbraukumu tirdzniecību, piedāvājusi pusdienas zvejnieksvētkos tūristiem. “Katram ir jāatrod sava niša,” pie secinājuma nonākusi Ingūna. Un apķērīgā saimniece savā filozofijā plašumu nomainīja ar dziļumu, koncentrējoties tieši uz zivju ēdieniem.
Tiesa, sākumā, kā saka Ingūna, zivis te nevienam neinteresēja. Saimniece stāsta, ka Engurē nestrādā dienas piedāvājums, tādēļ kompleksās pusdienas “Būdas” piedāvājumā neatrast. “Mani arī ierobežo stāvlaukuma šaurība. Caurbraucējiem jāpiedāvā lētāka cena,” taču cenas “Būdā” ir gana demokrātiskas,” tā laikrakstā “Engures Novada Ziņas” raksta Kristaps Zaļkalns.
Kad kāds no mūsu grupas pajautā, kāpēc kafejnīcai tāds nosaukums, Ingūna tikai attrauc, ka sākumā jau domāti citi nosaukumi, sarakstīta pilna lapa, bet tad sākusi spriest, ka cilvēkiem patīk nosaukumus dažādi devalvēt, noniecināt, piemēram, kafejnīcu “Mazā kaija” pārsaukt par “Klibo kaiju” utt. “Bet būda ir būda – to vairs nekādi nevar noniecināt,” smejas Ingūna.
Kurzemes Pokaiņu mežs
Kaltenes kalvas ir viens no unikālākajiem Rojas novada apskates objektiem. Dabas taka atrodas mežā, apmēram pusotra kilometra attālumā no Kaltenes jūrmalas. Pati taka nav gara – apmēram 1,7 kilometri, lokveida, taču tā ir īpaša daudzo apsūnojušo akmens krāvumu dēļ, kas nekur citur Latvijas piekrastē nav sastopami. Ceļotāji var izvēlēties īsāku vai garāku pastaigas maršrutu: īsākais takas loks ir aptuveni 800 metru, bet garākais – 1,5 kilometri. Mēs ejam pa īsāko.
Šie laukakmens krāvumi tiek saukti par kalvām un veidojušies pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu, atkāpjoties Baltijas ledus ezeram. Savulaik lielākā kalva, kas dēvēta par Velna kalvu, sniegusies līdz pat koku galotnēm 20 metru augstumā, taču PSRS laikā, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, tā pilnīgi iznīcināta, iegūstot šķembas ceļu būvei. Tagad palikusi vairs tikai kalvas apakšējā daļa, kuras augstums ir ap 1,5–2,5 metri, taču arī tā ir iespaidīga. Laika gaitā akmeņi ir apauguši ar sūnām un rada sajūtu, ka ejat pa mežu no “Gredzenu pavēlnieka” vai esat nokļuvuši “Krēslas” kadros. Dabas takas šeit sākts veidot 1990. gadā.
Jādomā, ka šī nebija pirmā kalvu postīšana. Pastāv viedoklis, ka kalvas senatnē bijušas svētvietas. Svētvietu pētnieks Ivars Vīks uzskata, ka te varētu būt atradušās mūsu senču veidotas akmens krāvumu piramīdas, bet, ienākot kristietībai, tās nopostītas, lai mazinātu vietas enerģētisko un simbolisko vērtību.
Mūsu gide Līga zina teikt, ka savulaik sabiedriskais darbinieks un pētnieks grāmatas “Trejdeviņi Latvijas brīnumi autors” Ivars Vīks matemātiski izrēķinājis, ka netālu no Dobeles arī jābūt šādiem līdzīgiem akmeņu krāvumiem, un atradis Pokaiņus.
Bet vietējiem iedzīvotājiem ir savs nostāsts – teika par Kaltenes kalvu: “Sen senos laikos vells ness’ akmeņs’ no Zviedrijs’ uz Talsim, lai būvēt desmito pakaln’, bet darijs’ to tik lēn’, ka nav paspējs’ pa tums’. No rīt’ nodziedot vietējam Kaltens’ gailim, tas nomet’ akmeņs’, kur pagadās.”
Pastaiga pa Kaltenes dabas takām sniedz mieru un atpūtu. Ja ir laiks, pie reizes var apskatīt arī Kaltenes akmeņaino pludmali, kuru netradicionāli Latvijas piekrastei klāj liels skaits laukakmeņu. Mums laika nebija, jo bija jādodas tālāk uz citiem apskates objektiem, bet akmeņaino jūras krastu šur tur redzējām pavīdam aiz autobusa loga.
Kuģi – no koka, vīri – no dzelzs
Rojas zvejniecības muzejā mūs sagaida gide Aina, stāstot, ka zvejnieka arods ir unikāls un teju vienīgais, kas saglabājies no cilvēces pirmsākumiem, bet daudzi kādreiz tik svarīgi arodi kā mednieks, dzirnavnieks vai kalējs ir pazuduši no mūsu ikdienas, palikuši hobija līmenī vai sastopami tikai muzejos.
Rojas Jūras zvejniecības muzejs izveidots 1968. gadā kā zvejnieku kolhoza “Banga” muzejs. Tā pašreizējā interaktīvā ekspozīcija stāsta par piekrastes ciemu vēsturi dažādos laikos, sākot ar Krišjāņa Valdemāra devumu Kurzemes un Latvijas kuģniecības attīstībā, burinieku būvi, zvejniecību un zivjapstrādi no sendienām līdz mūsdienām Rojā. Muzeja izstāžu zālē katru mēnesi apskatāma jauna mākslas izstāde. Pie muzeja ierīkota āra ekspozīcija, kur eksponētas zvejas laivas un enkuri, bet ieejas durvju priekšā stāv zivju konservu aizvākojamā mašīna.
No akmens liektie un viens pret vienu ar ūdens stihiju cīnīties radušie zvejnieki ir Kurzemes piekrastes lībiešu senči. Muzeja gide mūs iepazīstina ar lībiešu karogu. Tajā ir trīs krāsas – zaļa, balta un zila, kas simbolizē zaļo mežu, balto liedagu un zilo jūru, ko redz zvejnieks, atgriežoties krastā. Karogs radīts 1923. gadā, un tā krāsu proporcijas, kas ir tādas pašas kā Latvijas karogā, norāda uz saikni ar lībiešu dzimteni – Latviju.
Uzzinām, ka latviešu valoda no lībiešu valodas pārņēmusi to, ka uzsvaru liekam uz vārda pirmo zilbi, un arī tādi ikdienā lietoti vārdi kā kāzas, puķe un sēne cēlušies no lībiešu valodas. Savukārt Roja lībiešu valodā nozīmējot “duļķupe”.
Jau 14. gadsimtā rakstītos avotos atrodamas ziņas, ka Rojā bijusi osta. Bet Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā tā bijusi osta, no kuras veikts eksports. Turpretī latviešu jūrniecības tēvs Krišjānis Valdemārs, lai gan pirmo jūrskolu nodibinajis Ainažos, izveidojis jūrskolas arī Rojā, Ģipkā un Mazirbē, un tajās mācījušies topošie kuģu kapteiņi un stūrmaņi.
Rojā būvēja kuģus, un jo īpaši strauji burinieku būve Rojas–Mērsraga piekrastē attīstījās 19. gadsimta beigās. Līdz 20. gadsimta sākumam šeit tapuši vairāk nekā 200 divmastu un trīsmastu burinieki. Burinieki – tas latviešu jūrniecības vēsturē bija spožs, bet neilgs laiks. Kad parādījās tvaikoņi, sākās burinieku noriets.
Kuģa komandai, kas parasti sastāvēja no sešiem līdz astoņiem cilvēkiem, bija jātiek galā ar visu. Un, protams, bija vajadzīgs arī attiecīgs ekipējums. Aina piedāvā mums pacilāt garos un smagos jūrnieku zābakus, kas patiešām izskatās un sver iespaidīgi. Atliek vienīgi iztēloties, kādi milzeņi tos savulaik valkājuši. Ne velti tolaik bijis teiciens “Kuģi – no koka, vīri – no dzelzs”.
Uzzinājusi, ka tālāk plānojam doties uz Kolku, gide mūs pabrīdina, ka uz Kolku labāk nedoties ar zābakiem kājās, un izstāsta šaušalīgu stāstu par kolceniekiem, kuri ar viltus bākugunīm pievilinājuši kuģus un pēc tam tos aplaupījuši, nesaudzējot nevienu. Ja kādam vīram kājās bijuši ādas zābaki, lai pie tiem tiktu, cilvēkam nogrieztas kājas. Tāpēc kolcenieki ieguvuši iesauku – kājgrieži.
Vēl Aina pastāsta, ka padomju laikā Roja bijusi PSRS rietumu robeža un tikusi ļoti sargāta. “Ja jūs uz Roju brauktu no Tukuma puses, tad neatbrauktu,” viņa piebilst. Vietējie peldēties jūrā varējuši tikai noteiktās vietās un noteiktā laikā. “Mums ir izstrādāts tūrisma maršruts pa bijušajiem PSRS militārajiem objektiem Kurzemes piekrastē,” atklāj gide.
Mūsdienās Roja ir lielākā no Latvijas mazajām ostām. Kā zināms, Latvijā ir trīs lielās un septiņas mazās ostas. Zivju zvejošanu tagad nosaka Eiropas Savienības regula un kvotas. Bet PSRS laikā Rojā izveidojās viens no ietekmīgākajiem un bagātākajiem zvejnieku kolhoziem Latvijā – “Banga”, kur bija attīstīta zivju pārstrāde. Kādus konservus tolaik ražoja, var uzzināt muzeja ekspozīcijā “Kā sudrabs pārtop zeltā”.
Muzejā ir kapteiņa istaba, padomju istaba, kas iekārtota ar tā laika mēbelēm un sadzīves priekšmetiem. Muzejā savulaik viesojušies teju visi PSRS kosmonauti un estrādes dīva Alla Pugačova. Viena atsevišķa muzeja telpa veltīta sievietes pasaulei un tiem, kas krastā, cita zvejniecībai līdz padomju laikam, bet vēl kāda – zvejniecībai padomju laikā. Tagad atsevišķa telpa iekārtota arī bērniem.
Turpinājums nākamajā numurā
