Tulkotāja Ilga Melnbārde Dobelē dzīvo kopš 1976. gada, taču tikai retais pilsētnieks zina, ka sirmā kundze ir pazīstamo bestselleru «Dziedoņi ērkšķu krūmā» un «Cilvēks nav vientuļa sala» tulkotāja.
Tulkotāja Ilga Melnbārde Dobelē dzīvo kopš 1976. gada, taču tikai retais pilsētnieks zina, ka sirmā kundze ir pazīstamo bestselleru «Dziedoņi ērkšķu krūmā» un «Cilvēks nav vientuļa sala» tulkotāja.
Ilga Melnbārde dzimusi 1921. gadā Zaļeniekos neilgi pēc vecāku – skolotāju – atgriešanās no Krievijas, kur viņi mita Pirmā pasaules kara laikā. Mamma, vācu valodas skolotāja, meitēnam vāciski runāt likusi jau trīs gadu vecumā, bet mājskolotāja mazajai bijusi amerikāniete. Tā Ilga jau no mazotnes apradusi ar domu, ka cilvēki runā dažādās valodās.
Studijas Ilga, protams, sāka Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, taču pabeigt tās izdevās tikai pēc Otrā pasaules kara. Tad viņa strādāja par tulkotāju izdevniecībās, bet no 1962. līdz 1976. gadam bija angļu valodas sekcijas vadītāja Rīgas Politehniskajā institūtā. Šā perioda lielākais piedzīvojums bijis ceļojums uz Ameriku, kur viņa trīs mēnešus papildinājusi zināšanas Mičiganas Universitātē. Ilgas kundze domā, ka šādu iespēju viņa nopelnījusi, piecdesmito gadu beigās kādam Daugavpils «čekistam» palīdzot tikt galā ar šifrēta ziņojuma tulkošanu. Izrādījies gan, ka tas ir vienas vienīgas blēņas, ko sastrādājuši jaunieši. Taču darbs bija padarīts, un viņa 1969. gada jūnijā vienīgā no Baltijas devās savā pirmajā un arī pēdējā ceļojumā uz Rietumiem.
Tulkotāja stāsta, ka vēl tagad atceras bailes neizdarīt kaut ko padomju cilvēkam neatļautu. Lai cik arī patīkami bijis skatīties kartes, kur Latvija nav bijusi PSRS sastāvā, tomēr no atklātām sarunām viņa izvairījusies. Taču kopumā trīs Amerikā pavadītie mēneši bijuši piedzīvojumiem bagāti un jauki: iepazīti cilvēki, apskatīta Vašingtona, Čikāga, Niagāras ūdenskritums…
Labprāt Ilgas kundze būtu savām acīm skatījusi arī Angliju, Vāciju un citas valstis, kuru autoru darbus vēlāk viņa tulkojusi. Īpaši paticis «Stāsts par Tomu Džonsu atradeni» un arī «Forsaitu teika». Daudz vieglāk būtu tos tulkot, ja kaut reizi izdotos sajust tās zemes elpu.
Kaut arī Ilgas kundze strādājot lēni, garajā darba mūžā viņa ir iztulkojusi vairāk nekā simts grāmatu. To vidū – arī ķīniešu astroloģija.
Ilga Melnbārde uzsver, ka tulkotājam ir jābūt kā stiklam, aiz kura var redzēt autoru, bet pašu stiklu nemana. Tulkotājam nepietiek tikai ar darba oriģinālu, viņam pilnībā jāizzina cilvēki, laikmets un notikumi, kas darbā aprakstīti. Tā, tulkojot nupat iespiešanai nodoto Donnas Krosas «Pāvesti Joanu», vajadzējis izlasīt visu par katoļu baznīcu, sākot no 9. gadsimta.
Jau 1969. gadā viņa sākusi tulkot pašu amerikāņu ieteiktā jaunā Viljamsa Stairona grāmatu «Sofijas izvēle», taču pabeigt to izdevies pēc gandrīz 30 gadiem, jo 1984. gadā darbu pusē pārtraukušas divas sliktas ziņas vienā dienā: mirusi dzejniece Ārija Elksne, un Maskava noraidījusi Stairona darba izdošanu. «Sofijas izvēle» dienasgaismu ieraudzīja tikai šajā gadā.
Šogad oktobrī Ilgas kundze nosvinēja savu 78. dzimšanas dienu un turpina aktīvi strādāt. Darba viņai joprojām netrūkstot. Vecajai kundzei patīk atcerēties senos laikus, un viņa nežēlojas par tagadējiem. Kaut arī Dobeles mājiņā tulkotāja mīt viena, vientuļa gan viņa nav – ciemos pie vecmāmiņas brauc mazbērni, pati ciemojas pie bērniem Ventspilī un Rīgā.
Jaunajā gadā Ilgas kundze sev vēl prieku par pēcnācējiem, bet visiem latviešiem – būt saticīgiem, apzinoties, ka šī ir mūsu zeme, kur mums visiem kopā jādzīvo, citam citu cienot.
