Dažas stundas pašvaldības policistu ikdienā – pazudusi meitene, applūduši ceļi, smēķētāji nevietā un dzērājs parkā.
Ir 19. aprīlis, pulksten 11.30. Jelgavas Pašvaldības policijas ēkas pirmajā stāvā ir salīdzinoši klusi. Pēc dažām minūtēm piebrauc pirmā mašīna, kurā iesēžas viena no mums, un pavisam drīz katra atrodamies šķietami drošākajā vietā – policijas auto ar diviem policistiem.
Biežāk – ģimenes strīdi, mazāk – narkomānu
Ekipāžas, kurā pārinieki ir policisti Einārs Matičaks un Kaspars Ērglis, brauciens sākas ar pazudušas meitenes meklēšanu. Māte ar diviem maziem bērniem kopā ar policiju vēlas doties uz daudzdzīvokļu namu, kur notikusi kādas meitenes dzimšanas diena un kur viņas meita varētu būt atrodama. Diemžēl šis apmeklējums izvēršas nesekmīgs, dzīvoklī sastaptā meitene teikusi, ka pazudusī pēdējoreiz redzēta trešdienas vakarā. Par māju, kurā tika meklēta pazudusī meitene, policisti stāsta, ka turpat pirmajā stāvā viņiem pat uzbrukuši ar nazi. Ja šķiet, ka gaidāms kas bīstams vai pašu drošība var tikt apdraudēta, parasti izsauc papildu ekipāžu.
Mierīgākais Jelgavas mikrorajons esot RAF, taču pretēja aina ir ar Satiksmes ielas apkaimi un centru – tur vienmēr esot vairāk izsaukumu. Braucot pa «bagātnieku rajonu», kur, kā policisti smaida, dzīvo ārsti un deputāti, policisti šausminās par ceļa kvalitāti: «Paši savu ceļu nevar sataisīt.» Tas ir smilšains un bedrēm noklāts.
Kā biežākos izsaukumu iemeslus un pārkāpumus policisti min ģimenes strīdus, konfliktus. Mazāk esot narkomānu. E.Matičaks apgalvo, ka reiz bijis izsaukums pie kādas ģimenes, kur sieva vīram brokastīs nav cepusi omleti. Toreiz «brokastis» viņam dārgi izmaksājušas – 25 latu naudas sods. Ir bijuši gadījumi, kad policiju izsauc sākumskolas vecuma bērni – mamma neļaujot spēlēt datorspēles. Arī bērnu dzimšanas dienas svinēšana reizēm traucē, tādus izsaukumus gadās saņemt no gados vecākiem cilvēkiem. «Par to taču nekādu protokolu nerakstīs,» teic E.Matičaks. Visu varot arī sadzīviskā līmenī izrunāt, pabrīdināt. Kādas deviņstāvu mājas devītajā stāvā mīt vecāka gadagājuma iedzīvotāja, kura apkārt notiekošo vērojot ar binokli un tad policijai rakstot iesniegumus.
Pļavas zem ūdens
Tā kā mēs, studentes no Rīgas centra, plūdus redzam vien televizora ekrānā ziņu sižetos, braukt pa zemes ceļu, kuram apkārt teorētiskās pļavas vietā plešas ūdens klajums, ir neparasti. Policisti aizved arī aiz Jelgavas pils uz pļavu, kur būtu jāatrodas savvaļas zirgiem. Lauks zem ūdens, taču zirgi – drošībā. Inspektori no noslīkšanas izglābuši arī kādu suni privātmājā. «Daudzi dodas strādāt uz citu pilsētu un atstāj dzīvniekus uz nedēļu mājās,» stāsta policisti. Tad kaimiņi par to ziņo policijai, kas brauc un suni izglābj.
Kad Jelgavā savu jaunāko filmu uzņēmis Džekijs Čans, saņemti izsaukumi par gaisa tuneļa radītajiem trokšņiem, taču, kā smejas
E.Matičaks, «man tad nebija iekritusi maiņa».
Varot paredzēt
Vairākkārt, braucot pa Jelgavas ielām, policisti min, kas kurā daudzdzīvokļu namā, pamestā graustā vai parkā atgadījies. Esot jau ierasts, kur notiek pārkāpumi vai kuras ģimenes izsauc likumsargus. «Var jau paredzēt, kas tur būs,» policisti skaidro braucienus uz vietām, kur devušies ne reizi vien.
Ikdienā Pašvaldības policijas pienākums ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana, tajā skaitā profilaktiskas došanās uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem. Policisti apgalvo, ka visvairāk darba ir no pulksten sešiem vakarā līdz diviem naktī.
Uz jautājumu, vai darbs ir emocionāli nogurdinošs, viņi atbild apstiprinoši. «Vakar bija seši izsaukumi, atnācu mājās morāli, nevis fiziski noguris,» stāsta E.Matičaks. Morālo nogurumu rada dzērušu, neadekvātu cilvēku bļaustīšanās, jo ar viņiem esot «grūtāk sarunāt». Ar laiku pie tādas darba vides pierod un no notikumiem iemācās distancēties, tomēr lielākoties tieši no tā rodas nogurums.
Runājot par karjeras izvēli, E.Matičaks atzīst – gribējis iet mācīties uz Rīgu, taču dažādu apstākļu dēļ kļuvis par policistu. K.Ērgļa dzimtā gan policisti esot jau paaudzēs.
Nepatikšanas «guļ»
Otrā mašīnā ceļabiedri ir Jelgavas Pašvaldības policijas patruļpolicijas inspektors Ilvars Grēns un jaunākais inspektors Kristaps Lācis. Šodienas maršruts ved pa pilsētas centru.
Ilvars labprāt atbild uz jautājumiem, stāsta par pilsētu un darbu, Kristaps dažreiz kaut ko piebilst. Pašvaldības policijas mašīna čīkst bedrainajos ceļos, diktofons slidinās pa mazu galdiņu, fonā klusi skan Latvijas Radio 2. Aiz tonētajiem logiem acis pasargātas no spilgtās saules un var mierīgi vērot, kā skolēni atgriežas mājās pēc mācībām. Izskatās, ka piektdienas pusdienlaikā visas nepatikšanas «guļ». Policijas inspektori stāsta, ka visbiežāk izsaukumi saistīti ar konfliktiem, tai skaitā ģimenēs, savukārt galvenais iemesls parasti ir alkohols. Karstākais laiks ir piektdienās un brīvdienu vakaros, tāpēc tagad policijas rācijas vai nu klusē, vai nu uzrunā citas ekipāžas.
Ilvars rāda uz vienu no Jelgavas pagalmiem: «Tur nekā laba nav.» Saka to tā, it kā būtu atcerējies kādas īpaši pretīgas galvassāpes. Mašīna pabrauc garām vizuāli neievērojamas mājas pagalmam, kurā redzams šķūnis un bērni. Izskatās, ka koka būve ir tuvu savas lietderīgās dzīves nobeigumam.
Kur drīkst smēķēt?
Apbraukājot māju pagalmus, ekipāža apstājas uz smilšaina ceļa pie tirdzniecības centra «Pilsētas pasāža». Ilvars apgalvo, ka šī ir ļoti populāra dzeršanas vieta, bet piecstāvu māju pagalmā neviena nav, savukārt nedaudz tālāk uz glīta bruģa notiek cita dzīve. Kāds ne pārāk jauns vīrietis pensionāriem, kuri aizņēmuši soliņu zem saules, aizrautīgi stāsta, ka neviens par viņiem nerūpējas un cik viss tagad ir slikti. Nedaudz tālāk smēķē jaunieši. Ilvars ar Kristapu viņiem paskaidro, kur to drīkst un kur ne. Parkos, skvēros, bērnu spēļu laukumos, pie valsts iestādēm – nedrīkst, autostāvvietās, uz ielas un citur, kur nav skaidri aizliegts, – var, bet ar nosacījumu, ka izsmēķis jāizmet miskastē. «Jūs paejiet maliņā, uzpīpējiet, nodzēsiet izsmēķi un iemetiet to urnā. Kāpēc ne, kāpēc tas nebūtu solīdi?» Vēlāk viņš piebilst: «Visa problēma ir atrisināta, ja nesmēķē. Tā ka vajag piekopt veselīgu dzīvesveidu. Bet daļai cilvēku dikti vajadzīgs tas process.»
Patrulēšana turpinās, cilvēki aizņemti ar savam lietām, suņi tiem blakus – ar savām. Pašvaldības policijai jāraugās, vai suņiem ir pavadas un vai to saimnieki savāc aiz saviem mīluļiem. «Es esmu aizgājis pie suņa saimnieka un pajautājis, kāpēc viņš nesavāc suņa atstātos ekskrementus, un viņš man atbildēja: «Eksperimentus?» atceras I.Grēns. Šajā reizē gan ar suņiem viss ir kārtībā, un ekipāža turpina ceļu.
Nepatīkama lieta
Uz viena no soliņiem Raiņa parkā sēž gados vecs vīrietis, izskatās pēc bezpajumtnieka, sēž taisni un klusi. Kas to būtu domājis, ka pēc neilga laika vīrs jau gulēs starp kokiem un par viņu ziņos policijas radioviļņos. Jāsavāc iereibusi persona. Atkal apstājamies pie parka. Kristaps un Ilvars uzvelk gumijas cimdus, piebilstot, ka šī ir viena no nepatīkamākajām lietām. Viņi stingri izjautā vīrieti, tad pieceļ viņu no zālītes. Vīrietis kaut ko neskaidri murmina krievu valodā, un policisti arī sāk jautāt krieviski, bet saruna īsti nesanāk. Turot aiz netīrās jakas, vīrietis tiek iesēdināts mašīnā.
Blakus Pašvaldības policijas ēkai ir tādas kā garāžas. Nekas īpašs, liela daļa paietu garām un pat neievērotu, taču zem ēkas slēpjas atskurbtuve, kas atgādina bunkuru, bet aiz smagām durvīm sēž policists un drūma ārsta palīdze. Veco vīru ieved ēkā, atkal dzirdama gumijas cimdu čīkstēšana. No somiņas, kas karājas vīram ap kaklu, policists ar labi apslēptu riebumu izņem dokumentus un citus papīrus, kas var kaut ko liecināt par nezināmo iereibušo personu. Tikmēr ārsta palīdze veic minimālu apskati. Vēl daži jautājumi un neskaidras atbildes, un viņu aizved uz vienu no mazajām istabām ar koka plauktiem, kas imitē gultas. Koridorā nav jūtama alkohola vai kāda cita smaka, un visas istabas ir tukšas, izņemot vienu, bet tas ir tikai dienas sākums. ◆
