To, ka mācīties ir labi, zina visi. Bet, vai nepamatotu institucionālu barjeru, nekārtību un resursu nepietiekamības dēļ šis process bieži vien nepārvēršas par «mocīšanos»?
To, ka mācīties ir labi, zina visi. Bet, vai nepamatotu institucionālu barjeru, nekārtību un resursu nepietiekamības dēļ šis process bieži vien nepārvēršas par “mocīšanos”? Doktorantūras problēmas Latvijā mēdz norakstīt uz studentu motivācijas trūkumu, bet vai runa nav arī par institucionālās vides nepilnībām? Sociālās zinātnes (pretstatā dabas un inženiertehniskajām) Latvijā ir jaunas. Piemēram, no tām tikai ekonomika ir iekļauta piedāvāto atbilžu sarakstā 60. gados veiktajā pētījumā par profesionālajām izvēlēm. Tieši pēdējai Latvijā raksturīga arī salīdzinoši liela zinātnieku kopiena, savukārt pārējās nozarēs (socioloģijā, politoloģijā, psiholoģijā un tiesībās) pētnieku ar doktora grādu ir samērā maz. Šie rādītāji kontrastē ar Rietumeiropas valstu datiem, kur sociālie zinātnieki veido lielu akadēmiskās kopienas, kā arī doktorantūras studentu daļu. Atšķirības ir radušās vēsturiski, un tām nav viens cēlonis. No vienas puses, Eiropā norisinās process, ko apzīmē ar “inovācijās balstītas ekonomikas” veidošanu, kas lielā mērā saistīta tieši ar inženiertehnisko un dabaszinātņu attīstību. No otras – stabilu demokrātijas tradīciju iedibināšana Latvijā daļēji vēl ir nākotnes uzdevums. Lai gan doktorandu skaits sociālajās zinātnēs samērā strauji palielinās, pagaidām tas pārsvarā ir noticis uz privāto līdzekļu pamata. Latvijas Universitātē, piemēram, no valsts budžeta finansēto vietu pašlaik šajās nozarēs ir aptuveni divas reizes mazāks nekā humanitārajās un dabaszinātnēs. Tas sociālo zinātņu doktorandiem prasa papildu slodzi lekciju lasīšanā, jo šīs specialitātes maģistra un bakalaura līmenī apgūst liels studentu īpatsvars (aptuveni 50%). Integrācija Eiropas pētniecības telpā pašlaik ir īpaši aktuāla tēma un, iespējams, piedāvā risinājumu arī samilzušajām doktorantūras problēmām Latvijā. Šajā kontekstā var nosaukt trīs programmatiskus dokumentus – Boloņas procesu, Lisabonas stratēģiju un 6. ietvara programmu. Visos gadījumos uzsvērta nepieciešamība pēc dažādu valstu pārstāvju savstarpējās komunikācijas un mobilitātes pāri nacionālajām robežām – runa ir par “ekselences tīklu” veidošanu. Pozitīvie doktorandu stāsti vēsta par “starptautiskiem kontaktiem, kas nostrādāja” disertācijas tapšanā. Jāatceras arī, ka ES tāpat kā izglītības sistēma kopumā lielā mērā ir nacionālo valstu kompetencē. Latvijā aktuāli ir trīs aspekti – resursi, attieksme un normatīvais ietvars. Vispārzināma ir tēze par zinātnes trūcīgo finansējumu. Skaidrs, ka par doktoranda stipendiju disertāciju uzrakstīt nav iespējams. Tagad gan pastāv kreditēšanas iespējas, tomēr parasti zinātnes studijas notiek “darbu apvienošanas kārtībā”. Šādi bieži vien strādā arī pētnieki ar doktora grādu. Līdz ar to stresa, tempa un jezgas dēļ zinātnes studiju process zaudē. Cits jautājums – vai Latvijā doktorantūra ir elitāra un prestiža. Darbaspēka pētījumos sadaļa par cilvēkiem ar zinātnisko grādu ir parādījusies samērā nesen. Tas ir likumsakarīgi, jo Eiropā doktoru īpatsvars strādājošo skaitā ir krietni vien lielāks. Vispārzināma ir tēze, ka veiksmīgas izglītības sistēmas darbības pamatā ir ne vien resursi, bet arī attieksme. Doktorantūrā svarīga ir gan studentu, gan pasniedzēju, gan likumdevēju un administratoru ieinteresētība. Izglītības un zinātnes ministrija nesen nākusi klajā ar iniciatīvu izdarīt grozījumus nolikumā par promocijas kārtību un kritērijiem. Situāciju pašreizējo disertāciju kvalitātes jomā zināmā mērā raksturo šāda punkta ieviešana, ka “promocijas darbs parāda doktoranda spējas izanalizēt un kritiski vērtēt pētāmo materiālu”. Nozīmīgākā ir panta svītrošana, kas noteiktu, ka doktora grādam nepieciešamo publikāciju skaits vairs nebūs noteikts. Zinātniskos rakstus vajadzēs, bet – cik, tas jau būs atkarīgs no recenzenta vērtējuma. Kādas būs sekas? Iespējams, nolikuma grozījumu pieņemšanas gadījumā palielināsies aizstāvēto disertāciju skaits. Savukārt doktorantūrai ir jāmainās tāpēc, ka Eiropā attieksme pret zinātniekiem ir citāda – viņi ir “norma”, nevis “izņēmums”.
Saīsināti no www.politika.lv
