Vispirms mēs atzinīgi pateicamies Dievam par pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta 27 gadiem, kuros viņš bijis ļoti darbīgs.
Vispirms mēs atzinīgi pateicamies Dievam par pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta 27 gadiem, kuros viņš bijis ļoti darbīgs. Jāņa Pāvila II personas harizma, dotības vadīt un apvienot cilvēkus viņu pacēlušas līdz tādiem apzīmējumiem kā “cilvēces labā sirdsapziņa” un “miera balss visai pasaulei”.
Pāvests Jānis Pāvils II, dzimtajā vārdā Karols Voitila, dzimis Vadonicā, dienvidu Polijā 1920. gada 18. maijā ticīgu cilvēku ģimenē. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1938. gadā jauneklis iestājās Krakovas universitātē, kur studēja filosofiju. 1939. gadā, kad sākās karš un vācu armija okupēja Poliju, astoņdesmit Krakovas universitātes profesoru tika apcietināti un izklīdināti. 1942. gadā K.Voitila turpināja studijas pagrīdes garīgajā seminārā. 1946. gadā viņu iesvētīja par priesteri. Spējīgais students un garīdznieks 1948. gadā tika sūtīts studēt uz Romu, kur ieguva doktora grādu teoloģijā. Atgriezies Polijā, jaunais doktors pasniedza lekcijas Krakovas universitātē un kļuva par Ētikas katedras dekānu.
1958. gadā Karols Voitila tika iesvētīts par Krakovas palīgbīskapu, bet jau 1964. gadā – par Krakovas arhibīskapu. 1967. gadā pāvests Pauls VI K. viņu iecēla par kardinālu, bet 1978. gada 16. oktobrī Karolu Voitilu ievēlēja par pāvestu.
Pāvesta atbalstītā poļu Solidaritātes kustība palīdzēja sagraut komunismu Krievijā un Austrumeiropā. Viņa sludinātais princips par katra cilvēka tiesībām būt brīvam (tostarp arī reliģijas izvēlē), nostiprinājis apziņu, ka visi cilvēki ir Dieva radīti.
Savā 27 gadu pontifikātā pāvests Jānis Pāvils II ir apmeklējis 129 valstis. 1993. gadā no 8. līdz 10. septembrim viņš bija arī Latvijā. Svētais Tēvs mūs drošināja: “Nebīstieties, mazā tauta, Dievs ir jums uzticējis lielu sūtību. Jūs esat sv.Meinarda kristītie dēli un meitas, palieciet uzticīgi Dievam un Baznīcai. Dievs ir jums uzticējis lielu sūtību!”
Latvijas katoļu baznīca tikai sāka apzināties savu sūtību un misiju brīvajā Latvijā. Mēs bijām brīvi no Padomju Savienības jūga, bet nedroši par nākotni.
Atceros, pirms pāvesta vizītes Rīgā bija ieradusies Vatikāna delegācija, lai apspriestu pāvesta vizītes kārtību, arī to, kur viņš atpūtīsies. Es nupat kā biju atgriezies no trimdas un savu istabu Garīgajā seminārā izveidojis vairāk pēc Rietumu standartiem. Tā tad arī kļuva par “Pāvesta istabu”.
Svētais Tēvs prasīja no Austrumeiropiešiem, tostarp latviešiem, atgriezties pie ticības un garīgajām vērtībām un darīt visu, lai pie ticības atgriežas arī Rietumeiropas tautas. Mēs to uztvērām kā pieklājības frāzi. Likās – kā mēs, nabadzīgie austrumeiropieši, varam ietekmēt bagātos Rietumus? Mēs neapzinājāmies mūsu ticības un lūgšanu spēku.
Viņš ir nostiprinājis pašu katoļu apziņu pasaulē un parādījis skaidrāk katoļu baznīcas sūtību: cerības zīme cilvēcei; miera avots visiem cilvēkiem; morālais balsts; patiesības stiprā klints nepatiesībā grimstošai cilvēcei; sirdsapziņas skaidrā balss terora pārņemtajā pasaulē.
Pāvestam Jānim Pāvilam II esmu parādā lielu pateicību – viņš mani 1996. gada 6. janvārī Romā iesvētīja par Jelgavas diecēzes bīskapu. Vēl šodien es sajūtu viņa uzliktās rokas uz manas galvas, saņemot apustulisko svētību, ieliekot manās rokās labā gana zizli, lai mācītu, ganītu un svētdarītu Dieva tautu. Man bijusi iespēja būt ar pāvestu Jāni Pāvilu II vairākas reizes pie pusdienu galda gan Latvijā, gan Vatikānā. Viņš bijis mans garīgais tēvs, ieceļot mani par bīskapu un uzticot Jelgavas diecēzes vadību. Pie viņa kājām esmu mācījies, kā kalpot un sevi veltīt Kristus dibinātajai Baznīcai.
Lai viņam vieglas, vieglas smiltis! Lai eņģeļi aiznes viņa dvēseli pie Dieva! Lai Viņš dus mierā!
P.S. Piektdien, 8. aprīlī, katoļu baznīcās būs sēru diena. Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē piemiņas dievkalpojums notiks pulksten 18.
