Lielākā daļa līdzjutēju Latvijas vicečempionu un kausa ieguvēju FK «Jelgava» kapteini Gintu Freimani uzskata par jelgavnieku, lai gan viņa futbolista gaitas sākušās Saldū.
«Pareizāk jau būtu teikt – Brocēnos, kur vēl padomju laikos bija ne tikai tajā apvidū vien tāda slavena futbolkomanda kā «Starts» (1968. gadā izcīnīts pat Latvijas kauss un republikas čempiona tituls, tas gan bija 17 gadu pirms manas nākšanas pasaulē). Bet, ja jāatzīstas, es jau arī būtībā sevi uzskatu par jelgavnieku, jo mana «īstā futbolista karjera» sākās līdz ar trenera Daiņa Kazakēviča uzaicinājumu uz Jelgavu, kad man bija 15 gadu,» atceras G.Freimanis.
«Spēle, kurai atdevu visu»
«Šeit pavadīju divas vidusskolas laika vasaras, bet pēc skolas beigšanas pagāja burtiski pāris dienu un es pārvācos uz Jelgavu. Saldū notika turnīrs, kurā piedalījās arī attiecīgās vecuma grupas jelgavnieki, tieši mans gads – 1985. gadā dzimušie. Pēc turnīra jelgavnieku treneris Kazakēvičs pienāca pie manis un vēl trim puišiem no Saldus, kā arī mana toreizējā trenera aprunāties. Sekoja uzaicinājums uz tā saucamo stažēšanos – kad tu brauc uz konkrētām Jelgavas komandas spēlēm, principā palikdams Saldus komandas dalībnieks. Vēlāk jau kļuvu par pilntiesīgu jelgavnieku un futbola kluba «Jelgava» futbolistu, stāsta tagadējais «Jelgavas» kapteinis.
Jaunatnes futbols G.Freimanim nav svešs arī no vēlākiem gadiem. Spilgti atceros, ka mūsu pirmā intervija notika pirms deviņiem gadiem vecajā «Daugavas» stadionā pie Jelgavas stacijas, kad Gints tikko bija novadījis treniņu ar toreizējā FK «Viola» divpadsmitgadīgajiem jaunekļiem un mazajiem (5 – 7 gadi) zēniem.
«Jā, slodze bija diezgan pamatīga. Kaut «Jelgava» spēlēja Latvijas 1. līgā, arī tur sanāca «labi izkustēties» – spēļu un izbraucienu skaits nemaz nebija mazāks kā virslīgā, jo komandu bija vairāk. Paralēli sāku mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kur gan tālāk par 3. kursu netiku – arvien vairāk laika paņēma futbols. Ja to dara profesionāli, tad daudz kam citam laika nepaliek,» sportā aizvadītajos gados pārliecinājies G.Freimanis.
Bet cik profesionāli to dara futbolists G.Freimanis, varējām pārliecināties gan pagaidām FK «Jelgava» vislabākās sezonas gaitā, gan 13. novembrī Portugāles pilsētā Faru (vai pie TV ekrāniem visā pasaulē), kur, kaut Latvijas valstsvienība izbraukumā piekāpās Eiropas čempioniem ar 1:4, Gints visu spēles 90 minūšu garumā varēja sevi parādīt, aci pret aci cīnoties ar 2016. gada Eiropas labākā futbolista balvu nopelnījušo Krištianu Ronaldu. Jā, zaudējām, jā, kļūdas (ko pats nemaz neslēpj) pieļāva arī G.Freimanis, bet cik daudz pasaulē un Eiropā (par Latviju nemaz nerunājot) ir futbolistu, kam visas spēles garumā uztic segt pašu Ronaldu?
«Latvijas valstsvienības redzeslokā esmu ne pirmo gadu, septiņās spēlēs iznācis piedalīties, bet «no zvana līdz zvanam» tā bija otrā – pirmoreiz laukumā visu maču aizvadīju ar Čehijas izlasi. Izaicinājums spēlēt tieši pret Ronaldu bija liels, un es tam arī nopietni gatavojos.
Tas nemaz nebija viegli arī tādā ziņā, ka klubu sezona Latvijā bija tikko beigusies, medaļas sadalītas un tavi kolēģi devušies pelnītā atvaļinājumā. Bet, ja kāds sūdzētos par šādu «piespiedu» sezonas pagarinājumu, tad tas noteikti nav pieskaitāms īstiem futbolistiem. Es jau izlases treniņnometnē visu darīju, cik vien var, profesionāli. Bet spēlei atdevu visu, kas man bija palicis no šīs grūtās un garās sezonas – to arī izliku laukumā. Tas, ka pēc spēles sākās diskusijas, ka es nez kāpēc smaidu pēc zaudējuma, uzskatu par pilnīgām muļķībām.»
To, kādas grimases izraisa tāds vai cits notikums futbola laukumā, jau ir katra specifiska īpatnība, un faktu, ka Gints Faru pilsētas stadionā bija atstājis visus savus tobrīd viņa rīcībā esošos spēkus, varēja redzēt arī TV ekrānā. «Pēc spēles kādas četras dienas nevarēju atgūties, fiziski sāpēja viss organisms,» atzīst futbolists.
«Piekrītu, ka nevajadzēja pelnīt vienpadsmitmetrinieku, un arī trešie zaudētie vārti daļēji ir uz manas sirdsapziņas,» var just, ka G.Freimanis šīs vēsturiskās cīņas mirkļus domās ir izanalizējis līdz pamatu pamatiem un ne reizi vien. «Bet Portugāle ir Portugāle un Ronaldu ir Ronaldu,» Gints nav tik naivs, lai nespētu objektīvi novērtēt pretinieku spēku samērus. «Tomēr futbols ir tāds sporta veids, kurā vienā atsevišķā spēlē iespējams uzvarēt jebkuru komandu. Un kas būtu, ja pēc Artūra Zjuzina panāktā izlīdzinājuma rezultāts 1:1 būtu saglabājies ilgāku laiku un portugāļi nespētu tik ātri atgūties?»
Deviņi plus vismaz vēl viens gads
Saruna ar FK «Jelgava» kapteini notiek viņam nozīmīgā dienā – tikko (19. novembrī) Zemgales Olimpiskajā centrā komandas vadība parakstījusi līgumu ar futbolistu uz vēl vienu sezonu. Nav noslēpums, ka pēc šādām veiksmīgām sezonām vairākiem futbolistiem parādās iespējas doties uz kādu klubu, kas sola lielāku naudu.
«Esmu pabraukājis apkārt diezgan daudz, spēlējis arī Vācijā, bet ne tai augstākajā divīzijā. Tagad tādu lielo naudu nemaz nevar nopelnīt, ja nu tikai tiešām visaugstākā līmeņa futbola līgās. Pārējais… Pāris tūkstošu dēļ skriet projām, ja mājās paliek tava ģimene, neredzu tam jēgu,» Gints nu jau domā un runā arī kā četrgadīgās Alīses un sešus mēnešus vecās Grietas tēvs. Daļa laika ar sievu un bērniem tiek pavadīta lauku mājās Tukuma novadā, bet arī tas nav pārāk tālu no Jelgavas.
Ar dažiem pārtraukumiem FK «Jelgava» G.Freimanis nospēlējis nepilnas deviņas sezonas. Divas pēdējās pagājušas kapteiņa lomā, nomainot šajā amatā ilgstoši sabijušo Valēriju Redjko (kādu brīdi kapteinis bija arī Deniss Petrenko). «Vienā komandā ar Valēriju esam nu jau kādus padsmit gadus, tāpēc nekādas rīvēšanās posteņa dēļ mūsu starpā nav bijis. Kapteinis jau nav tikai gods, bet arī atbildība. Tev ir jāpamana daudzas lietas un problēmas, kas līdz trenerim bieži vien nemaz nenonāk. Kapteinim jāredz, ja spēlētājs ir nomākts un neapmierināts, jāaprunājas. Komanda jau ir stipra kā komanda, nevis kā atsevišķu spēlētāju summa.
Arī šogad sezonas sākumā, kad cīņas par medaļām vietā kūļājāmies pa tabulas apakšdaļu, psiholoģiski bija ļoti grūti, bija jāliek noticēt saviem spēkiem.»
Lielāki mērķi – lielāki līdzekļi
Mikroklimats, kas, pēc G.Freimaņa vārdiem, nebija slikts pat tad, kad komandai klājās ne tik viegli, uzlabojās pēc Sauļus Širmeļa apstiprināšanas galvenā trenera amatā. «Tas nenozīmē, ka Vitālijs Astafjevs nebūtu centies, viņam vienkārši nebija tās pieredzes, kas Širmelim, kurš galvenā trenera amatā pabijis gan FK «Ventspils», gan tādos Lietuvas klubos kā Viļņas «Žalgiris», Panevēžas «Ekranas», Kauņas «Atletas» un FK «Šiauliai», bet 2005.–2006. gada sezonā vadījis Slovākijas klubu Prešovas «Tatran»,» konstatē G.Freimanis.
Un labs treneris (tāpat kā labs spēlētājs – red.) droši vien arī attiecīgi maksā – saruna neviļus novirzās uz finanšu tēmu. «Mans pamata uzdevums ir spēlēt, bet zinu, ka ceļu būvniecības sabiedrības «Igate» plakāti laukuma malās un cita atribūtika nav sagadīšanās pēc. Nav mums cita tik liela atbalstītāja, galu galā arī valdes priekšsēdētājs gan «Igatei», gan futbola klubam «Jelgava» ir viens un tas pats – Māris Peilāns. Profesionālais sports prasa līdzekļus, un, jo to ir vairāk, jo lielākas iespējas,» turpina G.Freimanis.
«Manuprāt, atbalstītāju varēja būt arī vairāk, ņemot vērā, ka «Igate» un kluba vadība ļoti toleranti vienmēr priekšplānā izvirza ne savu, bet visas pilsētas – Jelgavas – vārdu. Varbūt lienu ne tai lauciņā, bet šķiet, ka ar savu sniegumu esam pelnījuši lielāku citu organizāciju un visas pilsētas atbalstu,» domā FK «Jelgava» kapteinis Gints Freimanis.
