Precedentu, kā visumā labas idejas reformu gaitā var pārvērst absurdā, Latvijā netrūkst.
Precedentu, kā visumā labas idejas reformu gaitā var pārvērst absurdā, Latvijā netrūkst. Deviņdesmito gadu sākumā pārprastas privatizācijas vārdā valstī pilnīgi sagrauta, bezjēdzīgi (vai otrādi – ar dziļi apslēptu jēgu) sadrumstalota stipra lauksaimniecība. Tagad, ES durvju priekšā, tiek atzīts, ka nākotne tomēr pieder lielām zemnieku saimniecībām vai vismaz zemnieku kooperatīvajām apvienībām. Absurdas reformas piedzīvojusi rūpniecība, veselības aprūpe, izglītība un citas nozares.
Pašlaik aktuāls kļuvis jautājums par tirgiem. Turklāt vairākos aspektos. Viens no būtiskākajiem ir patlaban iekšlietu ministra Māra Gulbja ierosinātais aizliegums tirgū pārdot akcīzes preces. Acīmredzot ministrs sākotnēji domāja tikai alkoholu un cigaretes. Tā jau tiešām ir: jo lielāka pilsēta, jo uzbāzīgāk tirgos apmeklētājiem uzplijas gan krimināla, gan visumā «godīga» izskata elementi, sazvērnieciski čukstēdami: «Spirķik, vodočku, sigareti ņe želajete?». Ja Gulbja kungam savu iecerēto aizliegumu izdosies «dabūt cauri» valdībā, ieguvums būs tas, ka mūsu ausis būs pasargātas no tamlīdzīgiem piedāvājumiem. Taču vai tas atrisinās problēmu kopumā? Vai tā tiešām tiks apkarota nelegālā šņabja un smēķu tirdzniecība?
Kādreiz garantēta vieta, kur varēja slepus iegādāties alkoholiskos dzērienus neatkarīgi ne no gadalaika, ne diennakts stundas, bija taksometri. Dzērienus piegādāja pat pēc izsaukuma. Vai no tirgus plačiem padzītie andelmaņi savu «krutku» nesāks tirgot kaut kur citur? Piemēram, pie kupli sazēlušiem lielveikaliem, pie starptautisko izstāžu hallēm un citām masu pasākumu vietām?
No otras puses, iekšlietu ministrs, pēkšņās idejas spārnos, šķiet, piemirsis, ka tirgū tiek pirktas un pārdotas tādas akcizētas preces kā bezalkoholiskie dzērieni un kafija. Var aizliegt tirgot arī to. Bet tādā gadījumā jāsagatavojas uzklausīt pavedinošus čukstus «Kofe, ļimonaģik ņe hoķiķe?»
No trešās puses… Būtu tikai loģiski, ja tirgus vienkārši atkal būtu tā vieta, kur zemniekiem un sīkražotājiem pārdot savu produkciju. Tas ir, vajadzētu aizmēzt neskaitāmās «lupatu» tirgotavas, videokasešu, pulksteņu un apavu būdas, kur taču arī tiek pārdots lērums nelegāli ievestu preču. Taču tādā gadījumā tiktu apdraudēta tirgu īpašnieku peļņa, jo par būdām, par vietu tiek maksāta īre.
No ceturtās puses, apsvēršanai valdībā ierosināts ieviest pārtikas biržu. Idejas autori to pamato šādi: Rīgā, Maskavas ielas sākumā, dārzeņu un augļu sezonas laikā notiek vērienīga nakts tirdzniecība; izaudzēto ražu par santīmiem no zemniekiem uzpērk uzņēmēji, kas šo preci tālāk pārdod tirgū. Izveidojot Pārtikas biržu, nakts tirdzniecība tiktu likvidēta, ar laiku paaugstinātos Latvijas augļu un dārzeņu konkurētspēja. Birža būtu vieta, kur zemniekiem vienuviet pārdot izaudzēto, bet potenciālie biržā iegādājamās produkcijas pircēji būtu mazumtirdzniecības un pārstrādes uzņēmumi.
Godīgi sakot, īpašu starpību salūkot pagrūti. Ko iegūs zemnieki – produkcijas ražotāji? Ko iegūs dārzeņu un augļu pircēji tirgū? Vai pirmo peļņa būs lielāka un otro tēriņi – mazāki? Ļoti jāšaubās. «Starpniecība» tik un tā paliks, tikai vidutāja procentus saņems birža, nevis skūtgalvis uzpircējs. Vai tas nozīmētu, ka tādā veidā būtu sakārtots vismaz viens tirgus segments?
Starp citu, ir vēl kāda – piektā puse. Beidzamajos gados arvien lielāku popularitāti iegūst tā dēvētais «zaļais tirgus». Tajā tiek pārdots un pirkts viss, kas ekoloģiski tīrs izaudzis Latvijas zemītē. Taču tādu tirgu izveidot ir bezgala grūti, līdzekļus prasa gan platības, gan izgraušanās cauri birokrātijas cietajai garozai. Un tas šķiet pagalam absurdi, jo savulaik gan Rīgas, gan Jelgavas un citi tirgi bija pēc būtības pilnīgi «zaļi», tajos varēja iegādāties tikai vietējās izcelsmes preces. Varbūt tieši tāds varētu būt tirgus reformas modelis un definīcija «tirgus ir vieta, kur pērk un pārdod vietējas preces»? Nevis aizliegt atsevišķu preču pārdošanu. Jo jebkurš aizliegums tikai veicina tā pārkāpšanu.
Bet var arī neko nereorganizēt, nemodelēt, negāzt kārtējo reizi no kājām uz ausīm un otrādi, bet atstāt, kā ir, tikai no attiecīgajām tiesībsargājošajām institūcijām prasīt pienākumu godprātīgu izpildi – sinhroni un pilnīgi visā preču plūsmā no valsts robežas līdz pircēja somai. Šāds variants varētu izrādīties pats lētākais un efektīvākais, ja… Ja tantei būtu riteņi?
