Jānis Bogdanovičs Latvijā pazīstams autosportists, ar tehniskajiem sporta veidiem saistīts jau 21. sezonu.
Jānis Bogdanovičs Latvijā pazīstams autosportists, ar tehniskajiem sporta veidiem saistīts jau 21. sezonu. Aizsākums tam meklējams jau tad, kad Jānim bija tikai četri gadiņi un mazajam zēnam uz kristībām kaimiņi uzdāvināja kājminamo moskviču. Jāņa mamma atceras, ka jau tad izpaudusies lielā auto mīlestība. Vāģīti vakaros vajadzēja nolikt blakus gultiņai, kur tas apguldīts un apmīļots varēja atpūsties līdz jaunai dienai.
Tad nāca velosipēdi un mopēdi, ar kuriem braucot ķircināti Dobeles policisti, un tad Jāņa pirmā «mīlestība» motocikli. Tajā laikā aktīvi darbojās motoklubs «Nākotne», un, braucot motokrosos, motociklus labojot un pilnveidojot, pavadīti septiņi gadi. Septiņdesmito gadu beigās motoklubs izjuka un tehniskajam Jānim īsti ko darīt vairs nebija. Viņš jau bija 16 gadus vecs un nāca piedāvājums mācīties braukt ar kartingu. Jaunos kartingistus apmācīja dobelnieks Haralds Prūsis. Jānis vēl tagad ir pateicīgs cilvēkam, kas viņam tik daudz ko ir iemācījis. Kad pienāca laiks doties armijā, viņu paņēma sporta rotā un tā divus gadus viņš pavadīja tur, aktīvi piedaloties sacensībās un strādājot par mehāniķi pie visiem pazīstamā Vladislava Šlegelnieka. Jānis uzskata, ka armija ir daudz devusi, jo bija iespējams visu sevi ziedot sportam un braukt ar labu tehniku.
Kartings nav no lētākajiem sporta veidiem, tādēļ tēvam, kas bija ārsts, un mammai, kas strādāja par medmāsu, lielu daļu savas naudas nācās ziedot dēla sportiskajām vajadzībām. Arī pats Jānis nesēdēja rokas klēpī salicis, un, kā pats saka, «visu mūžu tirgoju autiņus». Arī padomju laikos, kad likās, ka to mašīnu nemaz nav, brauca pakaļ «Žiguļiem» uz Ašhabadu un Semapolatinsku. Jānis atzīst, ka tagad gan to vairs nespētu nobraukt septiņus astoņus tūkstošus kilometru pa sliktiem ceļiem. Un kur nu vēl iespēja, ka tevi var nošaut, kas tajā pasaules daļā nemaz nebija tāds retums. Bet, lai varētu dzīvot un sportot, nauda bija nepieciešama.
Trīspadsmit gadus garajā kartingista mūžā ir gūti daudz lielu panākumu divas reizes kļūts par Latvijas čempionu un vienu gadu par labāko kartingistu. Kausi, medaļas un diplomi sakrājušies kaudzēm. Vairāki gadi pavadīti Latvijas izlasē un daudzas sacensības nobrauktas dažādās Padomju Savienības trasēs. Bet tad nāca deviņdesmitie gadi ar juku laikiem un jauniem likumiem. Kartingā parādījās tāda tehnika, kas nebija pa kabatai pat auto tirgotājam un sportu nācās pamest, bet panīka jau viss Latvijas kartings, jo iegādāties pasaules klases kartu spēja tikai retais.
Kartinga ēras laikā Jānis iepazinās ar savu tagadējo sievu Eritu. Arī viņa ir kaislīga autofane un iepazinušies tie kartu trasē, kur brauca arī Eritas māsas vīrs. Tā nu ir iznākusi viena liela īsti sportiska ģimene. Jānis ar Eritu ir precējušies jau septiņus gadus un audzina Māri, kam ir seši gadi un mazo vienu gadu un divus mēnešus veco Kristiānu. Ar viņiem kopā dzīvo arī Jāņa lielā divpadsmitgadīgā meita Kristīne. Kopš pasauli ieraudzījusi Kristiāna, Bogdanoviču ģimenes mājā uz ilgstošu ciemošanos ieradusies arī Jāņa mamma. Vecmāmiņas uzdevums ir pieskatīt mazulīti, kamēr lielie braukā pa sacensībām. Kaut gan īstenībā mājās negribas palikt nevienam.
Sacensību dienās visa ģimene ir trases malā. Kristīnei reiz nācās pārciest īstas dvēseles mokas jābrauc uz Lielajiem dziesmusvētkiem, bet tētim «mači». Tā jau ir, ja kaut kur notiek autokross vai rallijkross, viss cits tiek atlikts. Tā dara arī Jāņa lielais brālis Juris, pateicoties kura atbalstam, Jānis vispār varēja kvalitatīvi atgriezties autosportā.
Pēc aiziešanas no kartinga sekoja miers sešu gadu garumā. Apmēram 1994. gadā Latvijā sāka atdzimt autokross. Visa ģimene tos apmeklēja kā skatītāji. Bet cik ilgi var skatīties, pašam arī gribas pamēģināt. Un tā, kad 1997. gadā no Modra Bergmaņa tika nopirkts VAZ 2108, braukšana varēja sākties. Diemžēl tehnika nebija tajā līmenī, lai varētu cīnīties par augstām vietām un sezona tika pabeigta, ierindojoties 7. vietā. Tāds rezultāts Jāni neapmierināja, vajadzēja jaunu auto. Šeit īsti laikā Latvijā parādījās «Lauva auto», kurā darbu sāka brālis Juris. Kopā ar firmas šefiem nolēma veidot komandas autokrosu un rallijkrosu, kurā brauks ar cilvēkiem pieradināto lauvu «Peugeot». Ar Jura palīdzību vietu komandā dabūja arī Jānis un, spriežot pēc pašreizējiem rezultātiem, sniegums nav slikts, ir izcīnīta 2. vieta rallijkrosa čempionātā, bet līdz autokrosa čempionāta noslēgumam priekšā vēl daudz sacensību un tad jau redzēs.
Bogdanoviču ģimenē pie stūres sēžas visi, sievai Eritai arī ļoti patīk braukt un, kā saka Jāņa mamma, viņa to dara lieliski. Braukšanas prasmi apgūt ir mēģinājusi arī Kristīne un tētis saka, ka nebija jau nemaz tik slikti, vienīgi pietrūkst laika, lai kārtīgi pamācītu. Mārim gan šobrīd lielā aizraušanās ir «BMX» velosipēds, ar kuru Dobeles mērogā ir divus gadus izcīnītas pirmās vietas.
Lai gan gadu skaits Jānim ir sakrājies jau krietni pāri trīsdesmitiem un sportā daudz kas izdarīts, viņš saka: «Gribas cerēt, ka īstie lielie panākumi vēl priekšā!».
Ar mammas, sievas, brāļa un bērnu, kā arī visu fanu palīdzību, domājams, viņam tas izdosies.
