Par to, ka sapņi piepildās, tagad ir pārliecinātas sešas Lielplatones Speciālās internātskolas audzēkņu mammas, kas kopā ar skolas direktora vietnieci izglītības darbā Liliju Strišku devās neaizmirstamā piecu dienu ceļojumā uz Zviedriju.
Par to, ka sapņi piepildās, tagad ir pārliecinātas sešas Lielplatones Speciālās internātskolas audzēkņu mammas, kas kopā ar skolas direktora vietnieci izglītības darbā Liliju Strišku devās neaizmirstamā piecu dienu ceļojumā uz Zviedriju.
L.Striška stāsta, ka doma Lielplatones Speciālajā internātskolā izveidot vecāku padomi pirms diviem gadiem radās, lai uzlabotu skolas un vecāku sadarbību, un drīz mammas un tēti sanāca uz pirmo sēdi. Tagad par pirmajiem centieniem vecākus iesaistīt skolas dzīvē L.Striška stāsta ar smaidu un piebilst, ka sākums, kā allaž, bijis mulsinošs – biklums, kautrēšanās izteikt savu viedokli. Nu tas izvērties auglīgā sadarbībā. “Patīkami, ka mammas un tēti jūtas atbildīgi par norisēm skolā,” gandarījumu neslēpj direktors Agris Eliņš un stāsta, ka tagad vecāki regulāri tiekas ne tikai ar mācību iestādes vadību un pedagogiem, bet iepazinuši arī apkalpojošo personālu un viņu veikumu.
Jau trīspadsmito gadu internātskola sadarbojas ar atbalsta ģimenēm jeb, kā tās mīļi dēvē skolas iemītnieki, krustvecākiem Zviedrijā. A.Eliņš stāsta, ka sākumā zviedru atbalsts bijis humānā palīdzība. Laikam ritot, attiecības kļuvušas tuvākas, līdz pāraugušas draudzībā. Tagad krustvecāki apdāvina ne tikai savus mazos draugus, bet arī palīdz viņu ģimenēm. Skolas bērniem pavērusies lieliska iespēja vasaras pavadīt nometnē un ģimenēs Zviedrijā. Krustvecāki vienmēr ir gaidīti ciemiņi arī Latvijā. L.Striška atklāj, ka veiksmīgās sadarbības izveidē ieguldīts ne mazums pūļu, taču svarīgākais tomēr bijis sirdssiltums un labestība, ko draugi no Zviedrijas izjutuši, tuvāk iepazīstoties ar Lielplatones skolas saimi.
L.Striškai, organizējot darbu vecāku padomē, radās klusa vēlēšanās vecākiem savām acīm ļaut skatīt tās vietas, kuras viņi bija iepazinuši pēc bērnu nostāstiem un fotogrāfijām. “Mēs tikām sadzirdēti, un no 22. līdz 26. septembrim sešas mammas baudīja neaizmirstamus mirkļus Zviedrijā,” stāsta L.Striška un pateicas zviedru draugiem, kas darīja visu iespējamo, lai sapni palīdzētu īstenot.
Aijas Blūdžas, Intas Sondores, Valentīnas Plataces un Ingrīdas Vēveres iespaidi par Zviedrijā pavadītajām dienām atspoguļoti pārdomu vēstulēs. Tajās netrūkst sajūsmas un pateicības vārdu. “Pirms sešiem mēnešiem vecāku padomē tika izteikta doma, ka arī vecāki varētu doties uz Zviedriju. Taču tas bija tikai sapnis. Bet, izrādās, sapņi mēdz piepildīties,” raksta Aijas kundze. Aizkustinājumu par Zviedrijas dabu, laipno sagaidīšanu, vakariņām sveču gaismā atminas V.Platace: “Mūs, vienkāršas lauku sievas, visur uzņēma kā karalienes.” Savukārt Ingrīdas kundze vēstulē neslēpj sajūsmu par bērnu vasaras nometni, zviedru jauniešiem, kas viņām ierādīja picas cepšanas mākslu. L.Striška atzīst, ka ceļojums bijis neaizmirstams, vēl jo vairāk tāpēc, ka vairums mammu pirmo reizi dzīvē lidoja ar lidmašīnu. Vienai otrai pat nācies iekniebt, lai viņa tam noticētu. I.Sondore neslēpj: “Lidojums bija pasakains – mākoņi, kurus gribējās aptaustīt un pabradāt tajos, jūra un saules stari…”
Lai gan kopš atgriešanās Latvijā aizritējis krietns laiciņš, laimīgās ceļotājas vēl aizvien staigā pāris soļu virs zemes. Un ne velti – kaut uz pāris dienām izrauties no ikdienas rūpēm izdodas ne katrai mammai. Bet A.Eliņš un L.Striška klusi cer, ka vecāku viesošanās Zviedrijā varētu kļūt par tradīciju. Viņi teic lielu paldies mammām un tētiem, kas nežēlo laiku, lai bērni un pedagogi varētu būt lepni par savu skolu, un atgādina, ka sapņi mēdz piepildīties. Tikai vajag mazliet ticības.
