Ar zvaniņa skaņām E.Smiļģa teātra muzejā sākās Veras Baļunas simt gadu piemiņas sarīkojums.
Ar zvaniņa skaņām E.Smiļģa teātra muzejā sākās Veras Baļunas simt gadu piemiņas sarīkojums. Šis zvaniņš režisorei ticis dāvināts viņas pēdējā iestudējuma Nacionālajā (toreiz – Drāmas) teātrī O.Zahradnīka “Zvanu solo” pirmizrādē 1947. gada 18. decembrī.
Nelielā zālīte pilna. Jaunu seju tikpat kā neredz. Tas ir atmiņu sarīkojums. Jaunajiem aktieriem, režisoriem V.Baļunas darbība zināma tikai no nostāstiem, leģendām.
Kāpēc piemiņas sarīkojums notiek Smilģa mājā? Teātra vēsturnieki atzīst, ka abu korifeju attiecības nav bijušas sevišķi draudzīgas, taču ņemts vērā V.Baļunas atzinums: “Jau no pirmās dienas mūsu sarunas pieņēma koķetu asprātīgu formu.”
Kaut kopējā noskaņa atmiņu reizē bija visai nopietna, netrūka arī pa kuriozam, pa asprātībai. Kad runāja viens no režisores mīļākajiem aktieriem Jānis Kubilis, viņš atgādināja savas skolotājas iemīļoto teicienu, kas raksturo jauna aktiera nevarību: “Mazais, tu ir koka lelle!”
No šīm “koka lellēm” izaugušas izcilas aktieru un režisoru personības. Liedskalniņa, Kubilis, Jaunušans, Cilinskis, Šneidere… Šo uzskaitījumu var turpināt gandrīz vai bezgalīgi. Daudzi no viņiem ir zālē. Velta Līne noliek rozes pie dižās režisores portreta. Un arī nosauc viņu par savu skolotāju. Režisore bijusi dāsna pret savu aktrisi. Izcilas lomas krievu klasikas iestudējumos “Talanti un pielūdzēji”, “Līgava bez pūra”, “Mēnesis uz laukiem”, Rietumeiropas klasikā “Leļļu nams”, “Eiženija Grandē”, “Spītnieces savaldīšana”, “Oltello” un, protams, Alekseja Arbuzova “Taņa”.
Mazliet nosodīdams savas slimās kājas, bet iekšēji jauneklīgs un enerģisks uz skatuves pakāpieniem nāk Alfreds Jaunušans. “Man nav profesionālas režisora izglītības. Viņa ir mana vienīgā skolotāja.” Stāsta par režisores nepiekāpību, par viņas smago raksturu, par to, kā pusotra gada ar Veru Mihailovnu nav runājis, bet, kad viņa paziņoja par savu aiziešanu no teātra, “mēs visi pagriezāmies pret sienu un raudājām”.
“Pēckara pirmajā desmitgadē ar A.Antmani – Briedīti kopā strādā kādreizējā rīdziniece, vahtangoviete, J.Zavadska līdzgaitniece teātrī Rostovā pie Donas V.Baļuna. Psiholoģiskā teātra “mežģīņu” darinātāja, smalka sievietes rakstura pētniece (V.Līnes lomas viņas režijā!) improvizācijas meistare.” Tā par aizsaulē aizgājušo dižo mākslinieci Silvijas Radzobes apkopojumā “20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā” raksta viena no respektablākajām Latvijas teātra kritiķēm Lilija Dzene. Bet diemžēl pasaka tik vien. Kaut arī izcilais apkopojums aptver tikai 20. gadsimta pirmo pusi, ir piemirsts, ka pirmajos pēckara gados V.Baļuna Drāmas teātrī iestudēja kritikas cildinātos “Vilkus un avis”, prata jaunā kvalitātē ievirzīt jaunos spēles meistarus, jo sevišķi par leģendu kļuvušo Karpu Klētnieku profesora Poļežajeva lomā “Nemierīgajā vecumā”. Kādas bija viņas metodes, kā viņa to panāca, – ne vārda. Žēl.
Šo robu mazliet aizpildīt izdevās J.Kubilim. “Baļuna prata manī kaut ko aizkustināt, radīt mīlestības jūtas, prata aktierī atklāt visdārgāko – viņa iekšējās pasaules nianses.” Kad Liedskalniņa, Cilinkis un Kubilis Arbuzova “Manu nabaga Maratu” mēģinājuši pie V.Baļunas mājās, režisorei asaras saskrējušas acīs: “Mazie, laikam kaut kas iznāca!”
Jelgavā dzīvo un strādā vairāki V.Baļunas audzēkņi Konservatorijas teātra fakultātē – Lūcija Ņefedova, Inta Alekse, Vija Zelmane. Arī man iznācis apjūsmot režisores izcilo māku analizēt lugu. Mēs bijām pārsteigti, kādus dziļumus viņa prata atsegt Gunāra Priedes lugā “Tava labā slava”. V.Baļuna bija arī visai biežs viesis Jelgavas Ā.Alunāna Tautas teātrī. Tolaik Alunāna “Draudzes bazārā” saimnieka Smilkstiņa lomu spēlēja Jānis Lūsēns. V.Baļuna šim erudītajam skatuves māksliniekam prata pateikt priekšā tādas komiskās izpausmes, par kādām pats i iedomājies nebija.
Režisore L.Ņefedova uzrakstījusi jaunu grāmatu par V.Baļunu. Drīz būs tās atvēršanas svētki. Cerams, ka tā atklās vēl jaunas un nezināmas dižās mākslinieces sarežģītās dzīves lappuses.
