Daži šaubās, vai pasaulē, kas palēnām maitājas, maz palicis kas neapstrīdams.
Daži šaubās, vai pasaulē, kas palēnām maitājas, maz palicis kas neapstrīdams. Citi ir pārliecināti, ka visas likstas ceļas nevis no dzeršanas vai bezdarbības, bet no varas uzbiezēšanas. Lai nu kas, bet pierādījumi un argumenti par to ikreiz būs tikpat neapgāžami vispārīgi kā šaubas vai pārliecība, ko mūslaikos pieņemts sēt labības vietā. Vēl dažiem šķiet, ka visas likstas ceļas tieši no tā, jo neviens neapstrīdēs – ko sēsi, to pļausi. Tiesa, ir arī tādi, kuri ne sēj, ne pļauj, bet baroti tiek. Kā putni gaisā?
Tā, piemēram, Ulmanis, īsi pirms prezidentūras beigām intervijā kādam populāram žurnālam, apgalvojot, ka informācijas par «kukuļbūšanām» Saeimā viņam neesot, neaizmirsa pakratīt ar pirkstu: tas paliek uz pašu deputātu sirdsapziņas. Nepagāja ne mēnesis, un informācija uzradās. Tikai ne Ulmanim, bet sociāldemokrātiem Bojāram un Labanovskim un «tēvzemietim» Dobelim, kuri korupcijā vainoja «Latvijas ceļu» – saistībā ar prezidenta vēlēšanām, kas it kā labi beidzās visiem. Kā vēlāk apgalvoja Saeimas priekšsēdis Straume: ja arī Jēkabielā toreiz kāds kārdināts, neatkarīgas kandidātes ievēlēšana pierādot, ka tautstāvji aizliegtā augļa kārēs nostāvējuši godam. Varbūt tādēļ neuzpērkamie subjekti ar Bojāru priekšgalā jo vairāk neapgāžami metās pierādīt pretējo. Kā jau pie mums pieņemts, vispirms publiski un, kad jau ierosināta krimināllieta, – konfidenciāli Satversmes aizsardzības birojā.
SAB izmeklētāji pagājušonedēļ paziņoja, ka neko tamlīdzīgu pierādīt nespēj. LTV «Panorāmā» no paša Bojāra mutes dzirdējām, ka negrib. SAB šefs Kamaldiņš, tā teikt, «ceļinieks» bijis un paliek, bet tiesās, Ģenerālprokuratūru ieskaitot, pozīcijas delegātu – ka biezs.
Tādēļ, lai bez visām tiesām ikvienam pierādītu, iz kādiem kukuļotājiem notaksēts par Ls 70 000, Bojārs turpmāk atklāšoties vaļsirdīgāk. Lieki piebilst, dažam mīļam cilvēkam (kā žurnālistus ne jau mīļi uzrunā «sociķu»
galva) politiskās prostitūcijas aprakstīšana ikreiz vairāk par maizi dod slimīgi baudpilnas fantāzijas mirkļus.
Šāds procesa iznākums, protams, bija pārpārēm prognozējams un ievērības cienīgs tikai tādēļ, ka mūsmāju apstākļos ir klasiski absurds. Bojārs ir un paliek cik taisns, tik līks – kā nu kuram – atkarībā no šaubām un pārliecības, par ko jau runājām. Tāpat arī «ceļš». Runas par abstraktu politisko atbildību nudien visiem ir līdz kaklam!
Kam Bojāra lieta beigusies, kam ne, taču interesantu detaļu tajā netrūkst. Sākumā vērts piezīmēt: ja vien vēlēšanās neuzvarētu neatkarīgais kandidāts, valsts augstākā amatpersona četrus gadus sev līdzi valkātu korumpēta balsojuma lāstu. Tiesa, par to korupcijas atmaskotājiem īsti nebija jāuztraucas. Jau balsošanas sākumā nebija grūti prognozēt, ka prezidents nebūs no partijām. To pilnībā izslēdza TP un «sociķu» pārsteidzošā vienotība V.Vīķes-Freibergas atbalstam, varas maiņas gaidās nokārtojot rēķinus ar «ceļu», kam tolaik draudēja vismaz palikšana opozīcijā, ja ne šķelšanās vai pat bankrots. Kādēļ gan gadiem nīstajam «lielajam brālim» neiecirst lieku pļauku, ja, no pamatīgākiem belzieniem apstulbis, tas kautiņos neielaižas? Tostarp nākotnes vārdā cerot uz TP varas drīzu galu, kad kreisajiem saukļiem būtu labs noiets.
Tāpat nav grūti iedomāties, kādēļ vēl jūlijā Šķēle uzticējās cienījamu kolēģu (Bojāra un co) versijām, bet tagad, cik var noprast, opozīcijas ruporam nu jau par apmelošanu draud ar nepatikšanām. Premjera deklarētā konsekvence un taktiskums izplēn, ko, protams, neattaisno «sociķu» un «ceļa», maigi izsakoties, specifiskās attiecības. Īsi pirms prezidenta vēlēšanām, kad «sociķi» aizgūtnēm rāvās pēc pilnvarnieku posteņiem virknē uzņēmumu, plēšanās ar valdības flagmaņiem bija loģiska. Bet nesen, piemēram, Ādamsons, Krištopana premjerēšanas zūdību apraudot, «ceļu» mācīja, kā Lielajam Vilim ticēt un to nenodot. Turpretim pēdējais, «Dienā» un citur daudzinot, ka, partijas elitei ar šķēlistiem pinoties, pelēko kardinālu kašķis pielipis, vienlaikus prātojis, ko darīt, ja Baldzēns viņu piepeši sauks par galveno izsludinātajā ēnu kabinetā.
Neatkarīgi no tā, kas par ēnu ministriem tiks izprātots, «sociķi» un tā saucamā opozīcija «ceļā» nudien metušies uz vienu roku, ko vienkāršiem mirstīgajiem labi parāda attiecīgi mediju lobiji. Piemēram, daudzlasītajā, nezin kādēļ par «Neatkarīgo» dēvētajā, avīzē bez pašmāju sociāldemokrātijas stilā ieturētiem pamfletiem tagad pat ziņas netiek drukātas. Uz šā fona skandāla nagla – Bojāra un starpnieka mobilās komunikācijas, kurās pirmajam it kā piedāvāts kukulis par pareizu balsojumu, – pēc izmeklēšanas iegūst daudznozīmīgu jēgu. Biezais zvanītājs vārdā Usjagins, pēc paša teiktā, nieka 35 tūkstošus Bojāram solījis gan – lai arī ne par balsojumu, bet par pašas partijas sponsorēšanu, kas pašlaik vairs nešķiet dīvaini. Dīvainākais ir tas, ka par kaut kādu lobēšanu kādam ievajadzējās zvanīt tieši vēlēšanu karstumā. Dievam dienu vai muļķu trūkst? Katrā ziņā Bojārs pa telefonu runājis gana ilgi.
