Ar katru reizi, kad tiek rīkotas olimpiskās spēles, to organizēšana sit arvien augstāku vilni. Šodien sākas 27. vasaras olimpiskās spēles, šoreiz Sidnejā.
Ar katru reizi, kad tiek rīkotas olimpiskās spēles, to organizēšana sit arvien augstāku vilni. Šodien sākas 27. vasaras olimpiskās spēles, šoreiz Sidnejā. Ceļš līdz tām ir bijis tāls ne tikai atrašanās vietas, bet arī vēsturiskā ziņā.
Īpaša vieta olimpiskajām spēlēm bija grieķu kultūrā. Pirmoreiz tās notika jau 776. gadā p. m. ē. līdz m. ē. 392. gadam, tas ir spēles tika rīkotas 293 reizes, un nekad netika izlaistas.
Olimpisko spēļu nosaukums ir cēlies no Olimpa kalna vārda (augsta, klinšaina, sniegota virsotne Grieķijas ziemeļos). Tajā mitinājušies dievi, Olimpija – pilsētiņa Grieķijas dienvidos, kur atradās Zevam veltītā ozolu birzs, Zeva templis un vieta, kur notika olimpiskās spēles (sacensību teritorija – 3,5 ha liela, norobežota ar sētu).
Reizi četros gados Grieķijā tika pasludināts svētais miers – pārtraukti kari. Uz Olimpiju no visām pusēm saplūda cilvēki, lai piedalītos sacensībās un skatītos tās. Tas bija laiks, kad grieķi jutās vienoti.
Viņi rekordus neatzīmēja. Leģendas vēstī, ka skrējējs Tisandrs vienā stundā noskrējis 19 km, Fligijs pārmetis disku pāri Altejas upītei (apmēram 50 m), Bidons ar vienu roku pacēlis 143,5 kg smagu akmeni. To, kādā kārtībā sacensībās startēja sportisti, noteica lozējot.
Olimpiskajās spēlēs nepielaida vergus, ārzemniekus un cilvēkus bez pilsonības. Skatītāju vidū nedrīkstēja atrasties sievietes. Spēles noskatīties bija atļauts tikai vienai – Dēmetras tempļa priesterienei. Šis templis atradās Olimpijā.
Sportisti sacentās kaili. Pie sacensībām nepielaida cilvēkus, kas bija sevi apkaunojuši: dalībniekiem bija jābūt ne tikai fiziski spēcīgiem, bet arī tikumiskiem, jo nedrīkstēja apvainot dievus. Uzskatīja, ka uzvaru nodrošina ne tikai fiziskā trenētība, bet arī tikumiskās un gribas īpašības.
Sacensības sākušās ar upurēšanu uz Zeva altāra, tur arī dalībnieki zvērēja ievērot reglamentu un būt godīgi. Arī tiesneši ar zvērestu solījās nepieļaut negodīgu sacensību norisi un uzpirkšanu. Par noteikumu neievērošanu vajadzēja maksāt lielu soda naudu.
Kā balvas uzvarētāji sākumā saņēma tikai olīvu (Delfos – lauru) zariņu vai vainagu, kas apliecināja, ka uzvarētājs ir dieva mīlulis. Īpaši populāri bija cilvēki, kas uzvarējuši ne tikai olimpiskajās, bet arī trijās citās grieķu spēlēs.
Grieķi olimpiskās spēles neatcēla pat savas vēstures viskritiskākajos brīžos. Protams, pašlaik vairs nevar minēt visas ziņas, kas liecinātu par spēļu uzvarētāju slavu. Dzimtajā polisā tās izpelnījās visādus pagodinājumus un privilēģijas. Dzimtenē uzvarētājus sagaidīja ļoti svinīgi. Tā bija visas pilsētas uzvara – dažas grieķu pilsētas, cenšoties celt savu prestižu, dažkārt uzpirka uzvarētājus, lai viņi pasludinātu sevi par šo pilsētu pilsoņiem. Slavu, ko deva uzvara olimpiskajās spēlēs, uzskatīja par augstāko laimi, kas pieejama cilvēkiem un kas viņus pat tuvina dieviem. Daudzos gadījumos atlētus pielūdza kā varoņus, pat piedēvēja tiem pārdabiskas īpašības. Viens no septiņiem grieķu gudrajiem – Hilons – esot pat nomiris no prieka, kad viņa dēli uzvarējuši spēlēs.
Par uzvarām neaprakstāmi priecājas arī tagad, taču mūsdienās gan nevienu olimpisko spēļu uzvarētāju necenšas apsveikt ar vienu vienīgu olīvkoka vai lauru zaru. Gluži otrādi – valstis gandrīz sacenšas, piesolot arvien lielākas prēmijas.
Tomēr, tāpat kā pašlaik, arī toreiz ne visi priecājušies par uzvaru. Bijuši arī tādi, kurus ērcinājuši bezjēdzīgie izdevumi, liekā greznība un atlētu zemais intelekts. Taču, kādam senam grieķim nokļūstot mūslaiku olimpisko spēļu organizēšanas gaisotnē, visticamāk, mute paliktu vaļā, ieraugot iztērētās summas.
Tas jau vairs nav nekāds noslēpums, ka, sacensības organizējot, katra valsts cenšas pārspēt iepriekšējo spēļu rīkotāju paveikto. Tas attiecas gan uz sportu, gan uz atpūtu un izklaidēm. Protams, vislielākās iespējas izmantot arvien interesantākus jauninājumus ir olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijās. Tur atkarībā no rīkotājvalsts mentalitātes un vēlmes izdot naudu skatītāji var vērot nacionālās tradīcijas vai milzīgus un krāsainus šovus.
***
«Cilvēks spēj iepazīt sevi tikai citu cilvēku vidū.»
(J.V.Gēte.)
