Edīte Pauls-Vīgnere Jelgavā plāno ierasties uz izstādes «Vecās mežģīnes» noslēgumu 16. martā.
«Esmu nākusi no Iļģuciema, tāpat kā mans brālis, un netālu dzīvoja tagadējais miljonārs Jūlijs Krūmiņš,» tā savu bērnību atceras tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Visai negaidīti saruna sākas ar atmiņām, nevis mākslas apcerēm un izstādi «Vecās mežģīnes», kas pašreiz skatāma Jelgavas Sv.Trīsvienības tornī.
Par tiem laikiem uzņēmējs J.Krūmiņš uzrakstījis un izdevis grāmatu «Iļģuciema pašpuikas stāsti». Par grāmatu iegūtos līdzekļus uzņēmējs nolēmis dāvāt savai bijušajai skolai (kādreizējai 7. pamatskolai Spilvē, tagad Rīgas Valdorfskolai), kur būvēs modernu, mūsdienu prasībām atbilstošu sporta laukumu.
«Viņš nav no tās uzņēmēju plejādes, kuri tikai skaita savus eiro un centus. Var jau būt, ka šī nauda nav īpaši «tīra», tomēr Jūlijs ir ļoti devīgs cilvēks un vienmēr palīdzēs, ja kādam tā naudiņa būs ļoti nepieciešama. Viņam jau tāpat jādod uz visām pusēm, jo uzņēmējdarbību mūsu valstī diemžēl nevar saukt par sakārtotu,» turpina māksliniece.
– Bet ne jau visi ir vienādi – mākslinieku atbalstītājs un fonda «Mākslai vajag telpu» valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns savus miljonus sapelnījis spēļu zāļu biznesā, tā sagandēdams dzīvi daudziem.
Jūs pareizi pateicāt – šī nauda ir asiņaina. Valstij būtu jāspēj finansēt Vilhelma Purvīša prēmija, nevis jāgaida kā pateicība no uzņēmēja, kura biznesa dēļ, piemēram, manai paziņai nesen nošāvās brālis. Un šādu, varbūt mazāk traģisku gadījumu ir desmitiem un pat simtiem. Varat to droši rakstīt, jo šajā ziņā esmu brīva un neatkarīga. Nekad nekādu atbalstu no šiem biznesmeņiem neesmu saņēmusi.Mūsu – tekstilmākslas – nozare vispār atstāta novārtā. Sirdī tas ļoti sāp, jo mans profesors Rūdolfs Heimrāts ielika tik dziļus pamatus. Kaut arī ne pārāk gribas atcerēties padomju laikus, jāatzīst, ka tad mēs, tekstilnieki, bijām ļoti populāri. Tas attiecas uz visu Baltiju – zināja arī lietuviešus un igauņus tādā nozīmē, ka mums bija ļoti attīstīta šī lietišķās mākslas nozare. Tagad viss ir pieklusis un aizgājis garām. Arī mūsu mākslas zinātnieki klusē, izstādes netiek iztirzātas.
– Darbīga, šķiet, ir Latvijas Tekstilmākslas asociācija, kas prezidentes Aijas Baumanes vadībā regulāri rīko izstādes ne tikai Rīgā, bet arī Jelgavā.
Jā, mani jau arī aicināja piedalīties tekstilnieku izstādē jūsu Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, bet šajā pašā laikā man Sv.Trīsvienības baznīcas tornī ir personālizstāde «Vecās mežģīnes», un divām izstādēm reizē manā vecumā vairs nav spēka… Lai nāk jaunie kolēģi.
Pie sevis nodomāju – kāda reklāma ir sportam, kāda mūzikai, bet vizuālajai mākslai tā ir krietni klusāka un neievērojamāka. Pat reizēs, kad iznāk «Kultūras Diena», man jāsamierinās ar to, ka puse avīzes veltīta sportam. Nu nav jau slikts tas sports, bet jābūt kaut kādai samērībai. Nesen man atsūtīja mākslas avīzi no Lietuvas, kur vesela lappuse ir par tiem māksliniekiem, kas svin jubilejas, nākamajā numurā – par tiem, kas aizgājuši mūžībā. Mums šāda informācija «jāgrābsta» pa dažādām avīzēm. Neaizmirstama ir mūsu «Literatūra un Māksla», kas tiešām bija paraugs.
Īpaši sāp sirds par to, ka nu jau četrus gadus Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā aizņemts ar modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādi. Vislabākajā periodā – vasarā, kad Rīgā ir tūristu pieplūdums, trīs mēnešus – muzejs rāda viņa kolekciju. Lai jau būtu, bet atkal trūkst samērības – Vasiļjevs jau nav nekāds mākslinieks, bet kolekcionārs. Kāpēc tā vietā nevarētu būt mūsu pašu mākslinieku izstādes?
– Dažādi avoti vēsta, ka jūs kā tekstilmāksliniece vienmēr esat izrādījusi sakāpinātu interesi par krāsu.
Neapšaubāmi, krāsa manā dzīvē sagādā vislielāko prieku.
– Savulaik pati krāsojāt vilnas dziju apjomīgajiem gobelēniem.
Salīdzinot ar to, kas tagad pieejams māksliniekiem, padomju laikā viss bija jādara pašam. Tolaik valdīja tā lielā aizrautība, mēs taisījām milzīgus izmērus. Vēlāk savu krāsu izjūtu mēģināju apliecināt gleznojumos – nelielos apsveikumos un portretos. Kad beidzās pasūtījumi gobelēniem, meklēju iespējas radoši izteikties, par materiāliem izmantojot visu, ko var līmēt, pieaust, piešūt, sadiegt.
Vēl man sāp sirds par to, ka pat padomju laikā mūs kaut kur aizsūtīja uz ārzemēm – pamācīties un apmainīties pieredzē –, bet tagad, kaut neatkarība ir jau gadsimta ceturksni, pa visu šo laiku bijis tikai viens brauciens uz Azerbaidžānu un viens uz Baltkrieviju, kamēr mūsu muzejs pieņem ārzemniekus.
Mazs prieks gan bija nesen, kad saņēmu ielūgumu piedalīties starptautiskā izstādē Francijā. Tur gan būs miniatūrtekstilijas, bet arī par to esmu gandarīta.
Vēl viena, manuprāt, stulba lieta ir tā, ka mēs, mākslinieki, rīkojam izstādes, bet mums par to – nekas. Rakstniekiem ir autortiesības. Arī komponistiem. Reiz pat sanāca kuriozs gadījums. Brālis man uzdāvināja disku ar savām melodijām, un es to atskaņoju vienā no manām izstādēm. Beigās vēl vajadzēja maksāt par tā atskaņošanu publiskajā telpā 35 eiro. Ne jau manam brālim Raimondam briesmīgi to naudu vajadzēja, bet tāds nu mums ir likums, kas jāpilda.
– Kā tapa «Vecās mežģīnes»?
Izejmateriālu man uzdāvināja māksliniece Daina Dagnija. Viņa lielāko daļu mūža pavadījusi Amerikā, un ārzemēs viņai bija iespēja savākt milzīgu mežģīņu kolekciju. Viņa arī pati no tām veido kolāžas, bet, tā kā galvenokārt ir gleznotāja, daļu no šīs kolekcijas atdāvināja man. Bet nu jau mežģīņu periods manā daiļradē ir beidzies, atkal esmu pieslēgusies kam citam.
– Pagājušajā gadā apmēram šajā laikā Latvijas Arhitektūras muzejā bija apskatāma jūsu izstāde «Krāsu erotika», kurā tika eksponēti jums visai netipiskā tehnikā radīti darbi. Nosaukums vien jau liecina, ka nepadodaties dažādām dzīves likstām un pārbaudījumiem, jo erotiski darbi rodas tikai uz mīlestību pret dzīvi un tās baudām tendētam māksliniekam.
Jā, dažādu likstu un pārbaudījumu manā dzīvē tiešām nav trūcis. Vissmagākais bija dēla aiziešana pirms desmit gadiem. No tā īsti atgūties neesmu spējusi vēl tagad un laikam arī nekad nespēšu. Ja es būtu grāfs Monte Kristo, tad gan ietu virsū visiem prokuroriem, tiesnešiem un ārstiem, lai noskaidrotu īsto patiesību. Man, mātei, tika paziņots, ka dēls ir noslīcis, lai gan patiesībā viņš tika nosists un iemests ūdenī. Kā ārsts, kurš nodevis zvērestu, uzdrīkstas tik nekaunīgi melot. Reizēm domāju – lai jau viņi dzīvo, ko nu vairs…
Bet tad, kad man iedeva to ordeni (2014. gadā par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā, izcilu mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un radošo devumu tekstilmākslas attīstībā Edītei Pauls-Vīgnerei tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis – red.), domāju, ka neiešu pēc tā. Tāpat kā Vizma Belševica, kuras dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas apstākļi nav īsti skaidri vēl joprojām.
Bet lai nu stāv istabā tā ordeņa kastīte, tai jau nav ne vainas.
– Savu sāpi esat izteikusi pirms pieciem gadiem apgāda «Mansards» izdotajā jūsu dzīvesstāstā, kas faktiski ir veltījums nelaiķim dēlam Paulam Vīgneram jeb
Ulim, kā viņu saucāt.
Stāsts ir personīgs, pamatots ar dokumentāliem materiāliem. Traģisks dzīves stāsts, kurā izzūd ideāli, to vietā – negācijas, bezjūtīgums, cietsirdība, meli un cietušā cilvēka neaizsargātība. Bezcerība mijas ar cerību, cerība ar bezcerību.
– Nu jau labi pasen, 1979. gadā, par jums režisore Vija Bunka uzņēma dokumentālo filmu «Dzīparos apslēptā pasaule».
Ļoti jauka režisore, diemžēl agri aizgāja no dzīves. Operators bija Rodrigo Rikards. Patiesa filma, patiesi atainoja darba procesu, toreiz vēl strādāju darbnīcā Pērnavas ielā. Vienīgi, manuprāt, tika pieļauta kļūda skaņu režijā, un gandrīz vai labāk to skatīties «mēmajā» variantā.
– Pieminējāt savu brāli – komponistu Raimondu Paulu. Vai uzvārda smagums dažbrīd nenomāc? Es domāju tādā ziņā, ka jūs vairāk uztver kā slavenā Maestro māsu, nevis kā spilgtu personību tekstilmākslā.
Protams, būt brāļa ēnai vien man nepatīk. Esmu pati par sevi.
– Un kāda ir jūsu attieksme pret laikmetīgo mākslu?
Man patīk viss, kas nāk no cilvēka, no viņa būtības. Jaunās tehnoloģijas un visas tās instalācijas mani ne pārāk aizrauj. Tā tomēr ir cita pasaule. Ko šodien vispār var izdarīt bez pasūtījuma? Ej un lūdzies Kultūrkapitāla fondam.
– Nu arī parastais jautājums par nākotnes plāniem…
Tie gan tagad ir tādi neskaidri. Parasti jau mākslinieki gatavojas kaut kādām jubilejām. Tā kā man vēl pāris gadu līdz apaļajai jāpagaida, pašreiz vairāk esmu pārdomās par mūsu trauksmainajiem laikiem.
Lai gan vienu darbu, gatavojoties savai jubilejai, jau esmu uztaisījusi. Patraucēja arī slimība, kāpēc neierados uz izstādes «Vecās mežģīnes» atklāšanu Jelgavā, toties uz noslēgumu 16. martā plānoju aizbraukt.
Gaidāmas arī lielas izstādes. Nākamgad būs starptautiskā triennāle, kur būs pārstāvēta vai visa pasaule.
Un vēl – esmu iecerējusi apgūt datoru. Mana ideja ir dokumentāli aprakstīt visus savus nozīmīgākos darbus un to tapšanas vēsturi. Domāju, tas būtu interesanti arī citiem. Varētu jau rakstīt ar roku, bet manus «hieroglifus» diez vai spēs salasīt.
