Ja gadījums kādās brīvdienās aizved uz Liepāju, doma, ka tur nebūs, ko sadarīt, vismaz mani nepiemeklē noteikti. Iespējams, tur dzīvojošajiem katrs kvartāls, iela un pilsētas apkaime ir zināmi, bet citu Latvijas pilsētu un novadu iemītniekiem, manuprāt, tas nedraud. Ja šajā Kurzemes pilsētā sanāk ciemoties tikai ik pa laikam, ko aplūkot, atradīsies vienmēr. Pirmkārt, pilsēta ir patiešām liela, un vienā vai pāris izbraucienos visu tur aptvert ir faktiski neiespējami, otrkārt, kā jau viss šai pasaulē, arī Liepāja mainās. Tātad vienmēr var ieraudzīt ko jaunu.
Zinot, ka pirmajā dienā, ko pavadām šajā pusē, man ir dots ilgāks brīvais laiks, esmu nolēmusi doties kādā garākā pastaigā. Izvēlos gabaliņu no staigātāju iecienītās Jūrtakas. Atgādinājumam – Jūrtaka ir Eiropas garās distances pārgājienu maršruta E9 daļa gar Baltijas jūras piekrasti. Tā sākas pie Lietuvas–Krievijas robežas Nidas ciemā Lietuvā un ved cauri Latvijai līdz Tallinas ostai Igaunijā. Maršruts sadalīts aptuveni 20 kilometru garos posmos ar nakšņošanas un transporta iespējām. Lai arī pa Latviju soļoju gana daudz, no Jūrtakas man bijusi izdevība noiet vien pāris posmu. Un tā sanācis, ka tie bijuši Ventspils tuvumā, tāpēc pārgājiens pie Liepājas šajā maršrutā man ir pirmais. Faktiski maršruts ved no Bernātiem uz Liepāju un Karostu, manā gadījumā sanāk iet otrādi – no Liepājas uz Bernātu pusi.Starts pie Vēja mātes
Tiesa, maršrutu neuzsāku Karostā, bet gan pie pieminekļa bojāgājušajiem jūrniekiem, kas atrodas Kūrmājas prospekta turpinājumā pie gājēju ietves, kas ved uz jūru. Piemineklis uzstādīts 1977. gadā un simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti. Uz pieminekļa pamatnes izvietota piemiņas plāksne ASV lidmašīnas pilotiem un apkalpei, kurus 1950. gada 8. aprīlī virs jūras notrieca PSRS militārie spēki. Iedzīvotāji pieminekli mēdz dēvēt arī par Vēja māti, tā apzīmējot vietu, kur satikties, pirms kopīgi doties uz pludmali.
Diena, man esot Liepājas pusē, ir viena no pirmajām tiešām (un retajām arī turpmāk) siltajām šajā pavasarī. Ir brīvdiena, un skaistais laiks Liepājā izsaucis ielās daudzus. Un kurp gan citur doties tādā dienā, ja ne uz jūrmalu! Kad sāku iet Bernātu virzienā, jūras malā vērojama plaša rosība visos virzienos – skrējēji, soļotāji, vecāki ar bērniem, ģimenes ar suņiem, pat pirmie peldētāji, kas drosmīgi metas aukstajā ūdenī, un pirmie brūnā ādas toņa mīļotāji, kas jau zviln aizvēja ielocītēs kāpās. “No Bernātiem līdz Liepājai Jūrtaka ved pa platu liedagu, kur sauszemes pusē sākotnēji ir vērojami noskaloti krasti, bet, tuvojoties Liepājai, augstas priekškāpas, apaugušas ar smiltāju kāpukviešiem un kāpuniedrēm,” teikts šī posma aprakstā par Jūrtaku. Man gan Liepājas pusē nav vaļas pētīt kāpu niedres un kviešus, jo pandēmijas laikā tik maz ir redzēti cilvēki, ka, teikšu godīgi, bez kauna un goda vēroju katru pretimnācēju vai skrējēju. Par laimi, liedagā vietas daudz un nav jāuztraucas, ka kustība notiktu par tuvu, neievērojot epidemioloģiskos noteikumus. Pēc tam aizdomājos, kas gan man visvairāk palika prātā no šī pārgājiena, un momentā saprotu, ka visam pāri tie ir atbrīvotie un laimīgie cilvēki. Skaistais laiks un iespēja atrasties drošā attālumā no citiem, bet tomēr sabiedrībā ievilcis smaidu visu sejās. Arī pati, vairākus kilometrus soļojot pretī saulei, secinu, ka visu laiku esmu smaidījusi. Salīdzinoši bagātā soļotājas pieredze man liek arī apjaust, ka, lai gan ir vien aprīlis, iešana tik siltā dienā pretī saulei var beigties ar spilgti sarkanu seju, kurā iekrāsotas baltas samiegto acu krunciņas. Protams, pirms tam neesmu aizdomājusies tik tālu, ka būtu vajadzējis paņemt līdzi saules aizsargkrēmu. Kad jau krietnu gabalu aiz Liepājas nolemju piesēst kāpu zonas paēnītī un uzkost kaut ko no līdzi paņemtā, ieraugu priedēs nelielu taciņu un nolemju kādu posmu pamēģināt paiet pa to (man gan nav ne nojausmas, vai šī taka tiešām vedīs gar jūru), lai atpūtinātu seju no būšanas saulē un neiedzīvotos pirmajos apdegumos.
Glodeņu taka
Pēc tam pati pie sevis šo nodēvēju par glodeņu taku, jo bronzas krāsas draudzenes ik pa gabalam uz tās izlīdušas pasauļoties. Mani soļi viņas nepavisam neizbiedē un neliek palīst malā no taciņas. Vienā reizē gandrīz uzminu glodenei tieši virsū. Pēc laika sastopu kādu pāri, kas pretī brauc ar velosipēdiem, un ceru, ka glodenēm uz takas šī diena nenoslēdzās, esot pilnīgi plakanām. Ja viņas tikpat slinki reaģēja arī uz velosipēdu tuvošanos, tas tā varēja notikt.
Jo tālāk prom no Liepājas, jo mazāk cilvēku sanāk sastapt jūrmalā. Te uz takas to nav faktiski vispār. Vien tuvojoties kempingiem un viesu namiem kāpās, var novērot jautrību sitam augstu vilni un dzīvi, kur, šķiet, epidemioloģiskajiem noteikumiem īsti nav vietas. Taču pašā takā cilvēku nav (izņemot divus sastaptos riteņbraucējus). Taka labi pasargā no pārkaršanas saulē, bet iedod arī fizisko slodzīti, jo visu laiku ved augšā un lejā kāpu kalniņos. Tā kā īsti nezinu, vai šādi varu aiziet līdz pašiem Bernātiem, arī mazliet jāpievaktē, kurp tā ved. Pēc kāda laiciņa gan nolemju atkal paieties gar jūras krastu. Jo tuvāk Bernātiem, jo biežāk krastmalā parādās arī pa kādam cilvēkam. Uz brīdi tieku arī pie viena četrkājaina drauga, kurš mani nedaudz pabiedē, kārtīgi uzriedams, bet pēc tam krietnu gabalu pavada, skriedams uz priekšu un atpakaļ pie manis.
Bernātu šarms
Bernātos kļūst pavisam skaidrs, ka šo galamērķi skaistajai pavasara dienai izvēlējušies daudzi. No jūrmalas ieejot kāpu zonā un nonākot līdz ielai, dabas vērošanas vietā var skaitīt automašīnas.
Lai papildinātu zināšanas, izlasu, ka Bernāti ir apdzīvota vieta Nīcas novadā 15 kilometru uz dienvidiem no Liepājas pie autoceļa A11. Līdzās Bernātiem atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorija Bernātu dabas parks, kas ir vaļņveida kāpu teritorija, kas veidojusies pirms apmēram 7,5–2,8 tūkstošiem gadu, apaugusi ar priežu mežu. Dabas parkā atrodas viena no Latvijas augstākajām kāpām – 37 metrus augstais Pūsēnu kalns. Pūsēnu kalnā pirms pāris gadiem ir būts, tāpēc turp šoreiz neaizeju, tā vietā pastaigājot pa pašiem Bernātiem.
Apraksts par dabas parku vēsta, ka tā kopējā platība ir 726 hektāri. Augāju pārsvarā veido sausi priežu meži – mētrājs un sils. Iznīcinot un radot no jauna piekrastes mežus, jau pirms daudziem gadiem Jūrmalciema un Bernātu iedzīvotāji ir sapratuši šo mežu nozīmību gan savu dzīvesvietu, gan jūras krasta dabas saglabāšanā. Jāaizsargā ir visi kāpu meži, taču īpaša aizsardzība nepieciešama vecajiem mežiem, kuri klāj 111 hektārus. Dabas parkā sastopami arī lapukoku, galvenokārt bērzu un melnalkšņu, meži. Tie vairāk atrodas starpkāpu ieplakās. Dažviet ieplakas aizaugušas ar krūmiem, arī ar parasto purvmirti, kas ir īpaši aizsargājama augu suga.
Interesanti, ka pēc Bernātu apmeklējuma 1924. gadā, sajūsmināts par piekrastes mežu skaistumu, Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste teica: “Šajā vietā jābūt kūrortam.” Šie vārdi iemūžināti akmenī, kas saglabājies līdz mūsu dienām. 1926. gadā tika izveidota Kūrorta biedrība, kas sāka teritorijas plānošanu un apsaimniekošanu. Radās pat iecere, ka no Liepājas līdz Bernātiem jāierīko tramvaja līnija. Šo procesu pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc kara padomju režīms izveidoja slēgtu pierobežas zonu, un tā bija daļēji pieejama tikai vietējiem iedzīvotājiem. Tādējādi piekraste ilgu laiku saglabājās cilvēku mazskarta. Padomju gados Bernātu mežā atsevišķas kāpas noraka, lai iegūtu smiltis. Lielus postījumus mežam nodarīja 1967. gada vētra, kas izgāza apmēram pusi no 100–200 gadu vecām priežu audzēm.
Latvijai atgūstot neatkarību, Bernātu mežu sāka negatīvi ietekmēt pārāk lielā un nekontrolētā atpūtnieku pārvietošanās. Lai saglabātu kāpu mežu, Nīcas pagasta padome 1992. gadā apstiprināja Bernātu dabas liegumu. Ņemot vērā teritorijas nozīmi ne tikai dabas aizsardzībā, bet arī iedzīvotāju atpūtā un izglītošanā, desmit gadus pēc lieguma izveidošanas Bernātu piekrastē ierosināja mainīt aizsargājamās dabas teritorijas statusu. Tādējādi tika izveidots dabas parks “Bernāti”.
Skaistajā dienā nostaigāju aptuveni 22 kilometrus, bet nākamajā zinu, ka tik daudz laika man nebūs, tādēļ dodos vienkārši nelielā pastaigā pa pašu Liepāju, kā arī aizstaigāju līdz Dienvidu molam. Starp citu – pilsētas statusu Liepāja ieguvusi jau 1625. gadā, bet izteikts uzplaukums sācies tikai 19. gadsimta sākumā. Tagad arī visi ceļveži apliecina, ka šeit ir daudz interesantu apskates objektu. Kā raksta sākumā jau minēju, Liepājā var atgriezties atkal un atkal, vienmēr atrodot ko interesantu, ko apskatīt. Tāpēc, visticamāk, šī nav pēdējā reize, kad līdz lasītājiem nonāk ceļojuma apraksts par šo pusi.
