Svētdien Ozolniekos garo distanču skrējienu seriāla ceturtā kārta. «Ielūdz Ozolnieki» – tā saucas piecu posmu sērija, un pēdējā laikā uz ielūgumu nedēļas nogali veltīt sportiskai aktivitātei atsaucas ap pussimts un vairāk dalībnieku.
Tie, kuri seko līdzi skriešanas sacensību kalendāram internetā un labprāt izmanto iespēju salīdzināties spēkiem desmit, piecu vai 2,2 kilometru distancēs, noteikti pulksten 11 arī šoreiz būs klāt, bet vietējā skrējēju kluba aktīvists Rolands Bartaševics katram gadījumam sagatavojis arī informāciju avīzes lasītājiem, jo, kā liecina pieredze, gandrīz katrās sacensībās ierodas pa kādam iepriekš neredzētam dalībniekam. Mūsu sarunā turklāt noskaidrojas, ka arī viņš pats savulaik par sacensībām Ozolniekos uzzinājis no «Zemgales Ziņām».«Iepriekš biju pievērsies svarcelšanai, bet reiz tāpat vien sadomāju paskriet. Mežs man netālu no mājas, un, visai briesmīgām tolaiku kedām kājās, devos ceļā. Izrādījās, ka desmit kilometrus varu pieveikt itin viegli. Un atšķirībā no svaru zāles – svaigs gaiss, pievilcīgi apstākļi. Iepatikās,» aizsākumu savam nu jau teju desmit gadu vaļaspriekam atceras Rolands.– No spēka sporta pie skriešanas – tās tomēr stipri atšķirīgas lietas.Kaut kādā mērā tā ir, un sākumā biju pat nelielā šokā par straujo krišanos svarā. Domās vēl svārstījos, pie kā palikt. Tomēr svaigais gaiss pēc mācību telpām un sporta zāles šķita daudz patīkamāks. Nākamā motivācija bija vietējā avīzītē izlasītā ziņa par skrējēju klubu tepat netālu Ozolniekos. Aizbraucu un atradu domubiedrus. Sāku piedalīties sacensībās. Iespaidu atstāja pasaulē pazīstamā miera un sadraudzības kustības aizsācēja Šri Činmoja skrējiens, kura ceļš veda cauri Latvijai, iesaistot arī Ozolnieku kluba dalībniekus. Vēlāk kopā ar viņiem nonācu arī līdz sacensībām Rīgā, kur savukārt iepazinos ar Latvijas Skrējēju centra vadītāju, nu jau aizsaulē aizgājušo Jāni Ulpi. Viņš tad arī bija mans pirmais treneris. Izpētījis programmu sacensībām, kurās būtu jāpiedalās, Ulpe uzrakstīja programmu starplaikā darāmajam, un to tad arī centos pildīt.– Parasti interese par sportu saistās ar pozitīvu pieredzi – pirmajiem panākumiem.Tā arī var teikt. Ar mācībām, darbu un treniņiem pa vidu ieteikto programmu pilnībā gan nevarēju izpildīt, taču skolas brīvlaikā rezultāti acīm redzami auga. Tas bija kāds trešais gads skriešanā, kad reģionālos un arī Latvijas mēroga mačos jau tiku līdz godalgotām vietām un rezultāti bija tuvu otrajai sporta klasei. Es teiktu – ciešami. Aizrautībā togad noskrēju arī veselus četrus maratonus. Pirmais bija vēl «Parex» bankas sponsorētais, kas togad skaitījās arī Latvijas čempionāts. Ap 40. kilometru gan kājās krampji iemetās, bet papliķēju tikai un līdz galam tiku. Savā vecuma grupā ieguvu trešo vietu. Nākamajos jau gāja vieglāk, un ceturtajā reizē kā sāku, tā noskrēju līdz beigām. Biju tuvu tam, lai, sporta valodā, «izskrietu no trim stundām», un likās – nu tik būs! Tomēr turpmākā rezultātu izaugsme dažādu iemeslu dēļ vairs nebija tik strauja. Īsta gandarījuma nejutu, un kopš tā laika vairs ar maratonu neaizraujos. Acīmredzot taisnība manam tagadējam trenerim Viktoram Folkmanim, ka to labāk skriet pēc 30 gadu vecuma, kad ķermenis vispusīgi attīstījies un nostabilizējies. – Kas tad ir tagad tavas pamatdistances?Pēdējā laikā mani skriešanā vairāk saista dinamika – esmu pievērsies 1500 metru distancei un 3000 metru kavēkļu skrējienam. 1500 metros Latvijas Skrējēju centra čempionātā iepriekšējos divus gadus izdevies uzvarēt, šogad augustā būtu jācenšas titulu aizstāvēt. Kavēkļu skrējienā līdz šim labākais rezultāts padevās maijā Rīgas čempionātā, kad sasniedzu personīgo rekordu. Jau pagājušajā gadā šajā disciplīnā izpildīju arī Latvijas olimpiādes normatīvu, un izlēmu piedalīties. Sanāca gan tā, ka šoreiz pārstāvēju Auces pašvaldību – no tās puses ir daži mani treniņbiedri.– Tad tāpēc nebiji manāms starp jelgavniekiem Liepājā. Kā tad veicās?Nuuu, neteiksim ka tik labi, kā būtu gribējies. No trīspadsmit dalībniekiem finišēju pēdējais. Bet ovācijas bija vislielākās. Jāatzīst, ka 3000 metri kavēkļu nav viegla distance – to saprot kā paši dalībnieki, tā arī līdzjutēji un vērotāji.– Acīmredzot gana nopietnam jābūt arī treniņprocesam, kas, šķiet, joprojām tiek sabalansēts ar darbu un mācībām.Tā sanāk. Amatniecības vidusskolu pabeidzu ar mēbeļu galdnieka profesiju, bet strādāju par portāla redaktoru Rīgā un studēju arheoloģiju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Visas, ieskaitot skriešanu, ir nodarbes, kas man interesē un patīk, tāpēc kādu atmest, lai citai varbūt pievērstos vairāk, būtu grūti. Labāk jau pašreizējā harmonija. – Ozolniekos gan joprojām esi redzams 10 kilometros, vai tā būs arī šosvētdien?Paredzu, ka jā. Tā kā esmu iesaistījies arī kluba organizatoriskajos darbos, klāt jābūt tik un tā, un tad jau interesantāk arī pašam piedalīties. Tā gan parasti ir vairāk tāda skriešana treniņa pēc. Bet, ja sanāk iespēja tikt labāko trijniekā, tad «uzskrienu» arī uz rezultātu.– Dalībnieku skaits Ozolnieku seriālam patiesi vairojas ar katru gadu. Ar ko, tavuprāt, šis pasākums ir pievilcīgs?Pirmām kārtām, ar regularitāti – cilvēki zina, ka reizi mēnesī tas notiks. Ka viņi varēs noskriet savu distanci, nomazgāties, paēst, baudīt apbalvošanas prieku. Otrkārt, Ozolnieku skrējēju kopa, viena no retajām vai teju ne vienīgā Latvijā, kas pastāv jau vairāk nekā 30 gadu, ir stabila, draudzīga – cilvēki zina, ka sastaps paziņas, būs, ar ko parunāt gan par sportu, gan ko citu. Treškārt, kā atzinuši pat «spicākie» skrējēji, – mūsu trase ir ļoti laba. Pusmaratonā, piemēram, daudzi tajā izskrien personīgos rekordus.
