Mēs bijām parādā Igaunijai, jo tās dzimšanas dienā aizbraucām uz Viļņu. Tāpēc tagad plānā bija Tallina. Galvenais apskates objekts šoreiz gan nevis pilsēta vai muzeji, bet botāniskais dārzs un tajā notiekošā ikgadējā orhideju izstāde.
Orhideju paradīzē
Pirmais, ko ieraugām, piebraucot pie botāniskā dārza, ir Dobeles autobusu parka busiņš, kas liek izdarīt secinājumu, ka arī latviešiem orhideju izstāde nav nezināma. Pēc tam, meklējot informāciju internetā, top skaidrs, ka uz šo izstādi katru gadu ekskursijas no Latvijas organizē ne viena vien tūrisma firma. Šogad izstāde notika no 2. līdz 11. martam, un pēdējās divās tās norises dienās cilvēku pieplūdums bija gana iespaidīgs. Te nu reiz varēja aplūkot ļoti interesantas orhideju sugas un šķirnes, ne tikai populāros falenopšus.
Tallinas Botāniskā dārza orhideju kolekcijas pamatlicējs ir igauņu izcelsmes Austrālijas orhideju audzētājs Oskars Saviks (Oskar Savik), kurš pagājušā gadsimta 60. gados ziedoja orhideju kolekciju botāniskajam dārzam. Nu tā jau ir papildināta ar orhideju stādiem no visas pasaules. Nedēļas nogalēs izstādes laikā stādi tiek arī tirgoti, kas liek mums ar smaidu secināt – tikt izstādē var lēti, bet iznākt gan ir dārgi, jo kuram gan negribas kaut ko no šī skaistuma aizvest mājās.
Ne pirmo reizi, esot Tallinā, gribas secināt, ka igauņu galvaspilsēta, salīdzinot ar Rīgu, šķiet mūsdienīgāka, arhitektoniski drosmīgāka. Šeit pašsaprotami senā apbūve mijas ar mūsdienīgām celtnēm.
Rietumeiropas kartē pilsēta pirmo reizi minēta 1154. gadā, bet kā Tallina kļuva pazīstama pēc 1219. gada, kad dāņu iekarotāji uzcēla Domkalna cietoksni. Vārds “Tallina” ir saīsinājums no igauņu “Taani Linnus”, kas nozīmē “dāņu cietoksnis”. Līdz neatkarības pasludināšanai 1918. gadā pilsētas oficiālais nosaukums gan bija Rēvele – tā to bija nodēvējuši vācu iekarotāji.
Sestdienā, kad ierodamies Tallinā, atvērti vēl ir arī pāris no Igaunijas ledus ceļiem (paturam prātā ideju pa vienu nākamajā dienā izbraukt). Tomēr Tallinā mūs pārņem pamatīgas šaubas par iespējamo braucienu pa ledus ceļu, jo ceļmalā skaidrāk par skaidru jūrā skalojas ūdens.
Gar ūdenskritumiem uz Hāpsalu
No Tallinas esam ieplānojuši doties uz Hāpsalu, kur rezervēta naktsmītne pašā pilsētas centrā (šī kūrortpilsēta ir ļoti populāra vasarā, bet pašlaik naktsmītnes tur var atrast gana viegli un par normālu cenu).
Lai gan ceļš uz Tallinu aizņēmis aptuveni piecas stundas, savu prasījusi arī orhideju izstādes apskate, vēl nav satumsis, un izlemjam pa ceļam uz Hāpsalu izmest nelielu līkumu gar Keilas ūdenskritumu, jo īpaši skaisti tas izskatoties arī ziemā.
Keilas ūdenskritums atrodas Harju apriņķa Keilas pagastā, Keila-Joa ciemā uz Keilas upes. Tas ir sešus metrus augsts un vairākus desmitus metru plats, tādējādi pēc lieluma atpaliekot tikai no Narvas un Jegalas ūdenskrituma. No parka ceļš uz ūdenskritumu ved pa upes ieleju pāri diviem paceļamajiem tiltiem. Uz Keilas ūdenskrituma ir atjaunota hidroelektrostacija. Tuvumā atrodas arī viena no krāšņākajām atjaunotajām muižas ēkām neogotikas stilā. Ieraudzītajā ainavā noteikti neviļamies – skats ar vietām lāstekās sasalušo, vietām plūstošo ūdeni ir fantastisks.
Pilsēta, kas apbur
Ir pilnīgi skaidrs, ka burvīgajā igauņu kūrortpilsētā Hāpsalu un tās apkārtnē atgriezīsimies vasarā, lai pilnībā ieraudzītu tās skaistumu. Toties tagad, svētdienas rītā dodoties pastaigā, jūtamies tā, it kā pilsēta piederētu mums vieniem.
Hāpsalu atrodas uz nelielas zemes strēles, kas iesniedzas šaurā jūras līcī. Tā dibināta 13. gadsimtā, un Hāpsalu bīskapa pils drupas joprojām uzskatāmas par pilsētas centrālo vietu – par spīti tam, ka Pēteris I licis nojaukt tās nepieejamos nocietinājumus. Turpat līdzās slejas iespaidīgā Doma katedrāle – lielākais vienjoma dievnams Baltijā.
19. gadsimtā Hāpsalu kļuva par modernu, ar ārstniecisko dūņu terapiju un skaistajām pludmalēm izslavētu kūrortu. Viens no ievērības cienīgiem objektiem ir 216 metru garais dzelzceļa perons – piemiņa no tiem laikiem, kad cara ģimene un krievu augstākā sabiedrība brauca uz Hāpsalu pavadīt vasaras. Perons ar dekoratīvo koka nojumi izbūvēts 1904. gadā, lai pienācīgi sagaidītu Nikolaju II ar svītu. Stacija tika slēgta 1995. gadā, tagad tajā ierīkots Igaunijas Dzelzceļa muzejs.
Pa skaisto pludmales promenādi (tā vēl iespaidīgāk noteikti izskatās vasarā) aizejam arī uz slaveno Čaikovska soliņu. Tas gan neskan (varbūt aukstais un mitrais laiks ko sabojājis, varbūt vienkārši nesezonā izslēgts). Slavenais komponists Pēteris Čaikovskis kopā ar brāļiem Anatoliju un Modestu pavadījis Hāpsalu 1867. gada vasaru. Dzīvodams nelielā mājiņā Suur-Mere ielā, 27 gadus vecais komponists strādājis pie savas pirmās operas “Vojevoda”, kas tiek uzskatīta par vienu no viņa nozīmīgākajiem skaņdarbiem. Piemiņu par komponistu glabā minētais soliņš promenādē – nospiežot podziņu, atskan fragments no viņa Sestās simfonijas, uz ko esot iedvesmojusi igauņu tautasdziesma. Arī par šo faktu laikam būs jāpārliecinās nākamreiz, vasarā atgriežoties Hāpsalu.
Ledus ceļš nākamajam gadam
Vēl sestdien, kamēr baudījām orhideju izstādi, braucējiem bija atvērti vairāki no Igaunijas ledus ceļiem. Diemžēl svētdien, kad esam ieplānojuši pa vienu no tiem doties uz Vormsi (ceturto Igaunijas lielāko salu), tie jau ir slēgti. Straujais atkusnis darījis savu. Ja aukstā un biezu ledu bagātā ziemā tiek atklāti visi Igaunijas oficiālie ledus ceļi, to kopējais garums varot sasniegt pat vairāk nekā 80 kilometru. Ledus ceļu izveides primārais mērķis gan ir atvieglot vietējo iedzīvotāju dzīvi (no salām iespējams lētāk un ērtāk nokļūt uz kontinentu), nevis radīt tūrisma atrakciju. Tomēr brauciens pa ledus ceļiem piesaista arī tūristus, jo ne jau katrā valstī ko tādu piedzīvosi.
Ledus ceļi satiksmes dalībniekiem ir atvērti vienīgi dienas gaišajā laikā. Ieteicamais pārvietošanās ātrums – līdz 25 kilometriem stundā vai 40–70 kilometru stundā. Braucot ar ātrumu no 25 līdz 40 kilometriem, transportlīdzeklis var izraisīt ledus lūšanu veicinošo rezonanses vilni. Braucot pa ledus ceļu, nav jābūt piesprādzētiem. Ir jāseko, lai automašīnas durvis vajadzības gadījumā varētu viegli atvērt, un mašīnu uz ledus ceļa nedrīkst apstādināt.
Par izturīgu tiek uzskatīts vispirms tikko izveidojies ledus. Cilvēka svaru ledus sāk izturēt, kad tā biezums sasniedzis piecus līdz astoņus centimetrus. Lai veidotu ceļu, ledum jābūt vismaz 20 centimetru biezam, tad pa to var braukt transportlīdzekļi ar pilno masu līdz 2,5 tonnām. Uz ledus ceļa jāievēro vismaz 250 metru attālums starp transportlīdzekļiem, lai novērstu pārmērīgu slodzi uz ledu un iespējamo sadursmi no aizmugures. Uz oficiālajiem ledus ceļiem nav noticis neviens smagāks satiksmes negadījums, arī transportlīdzekļi nav ielūzuši.
Mums diemžēl braucienu pa ledus ceļu nepaveicās piedzīvot. Vormsī varbūt apskatīsim vasarā, dodoties turp ar prāmi, bet braucienu pa ledus ceļu nāksies atlikt uz kādu citu ziemu.
