Par Imantu Kapsi vairākkārt ir rakstījušas lielās avīzes. Nopelniem bagāts tautsaimnieks, kurš savu pieredzi, kas gūta, vadot lielu uzņēmumu grupu Austrālijā, ir pratis kā valdības un likumdevēju padomnieks likt lietā dzimtenē.
Par Imantu Kapsi vairākkārt ir rakstījušas lielās avīzes. Nopelniem bagāts tautsaimnieks, kurš savu pieredzi, kas gūta, vadot lielu uzņēmumu grupu Austrālijā, ir pratis kā valdības un likumdevēju padomnieks likt lietā dzimtenē.
Imanta Kapša raksti un intervijas pārsvarā ir bijušas par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas ekonomikā, par uzņēmējdarbību veicinošu likumu izveidi, beidzamajā laikā visvairāk par «Latvijas kuģniecības» privatizāciju. Taču mums viņš ļoti interesants ir arī kā jelgavnieks, kurš savā dzimtajā pilsētā nodzīvojis apmēram trešo daļu no sava līdzšinējā mūža. No 1920. līdz 1945. gadam dzīves sākumā, un tagad jau rit septītais gads pēc atgriešanās atjaunotajā Latvijā. Zināma loma bija tam, ka viņš varēja atgriezties tieši savu vecāku mājās, kas brīnumainā kārtā, par spīti Jelgavas postījumiem karā, tomēr bija saglabājušās. Sarunā viņš ir ļoti laipns vīrs, kura stāstījuma plūdumā vienmēr jūt izsvērtu, labvēlīgu, taču asu prātu. Mājās goda vietā pie sienas novietots Triju Zvaigžņu ordeņa diploms, ko Imantam Kapsim par nopelniem Latvijas labā piešķīra 2000. gadā.
Ko darīt, ja ministrs nesaprot?
Par savu palīdzību Latvijas valdības vīriem Imants Kapsis reiz teica: «Man gadījās Rīgā satikt kādu latviešu ekonomikas zinātņu profesoru no Kanādas, kas pēc Latvijā pavadītajiem trim mēnešiem ar asarām acīs brauca atpakaļ un par savu kontaktēšanos ar mūsu valdības pārstāvjiem teica: «Viņi pat nepajautāja, kādi ir mani pētījumi.» Es, strādājot par uzņēmuma ģenerāldirektoru Austrālijā, diezgan bieži esmu kontaktējies ar dažādu valstu valdību pārstāvjiem. Esmu pieredzējis situācijas, kad, piemēram, ministrs kaut ko var pirmajā brīdī nesaprast un ka vajag iecietīgi savu viedokli izskaidrot. Tas man atviegloja darbošanos arī Latvijā.» Par saviem piedzīvojumiem, vērojumiem 90. gadu sākuma Latvijā Imants Kapsis rakstījis dienasgrāmatu, kas droši vien varētu būt interesants ekonomikas studiju materiāls. Taču šoreiz «Novadiņā» gribēju vairāk pajautāt par dzīvi, par viņa Jelgavu.
Tēva uzņēmēja talants
«Maniem vecākiem Ansim un Katrīnai Kapšiem Jelgavā piederēja neliels zemes pleķītis, uz kura viņi uzbūvēja vienu mazu siltumnīcu. Tēvam bija Zaļenieku pagastskolas četru klašu izglītība, taču drīz viņš uzbūvēja kāpostu un gurķu skābētavas, klēti, kūti (mums piederēja divi zirgi un govs) un vēl dažas siltumnīcas. Vasarās pie mums strādāja apmēram desmit puišu un piecdesmit sievu ravētāju. Atceros, reiz atpūtā tēvs ar draugiem sēdēja un sprieda par to, ko katrs darītu, ja Sarkanā Krusta loterijā laimētu 20 000 latu. Neatceros pārējo domas, bet tēvs teica, ka te divu nedēļu laikā smagie ormaņi savestu materiālus un sāktos jaunu ražotņu celtniecība. Viņam saimniecības perspektīva bija skaidra. Jāpiebilst, ka paši līdz 1939. gadam dzīvojām necilā guļbaļķu mājelē, jo tēvs kā uzņēmējs saprata, ka vispirms jāiegulda nauda tur, kur ar to var nopelnīt. Māte, kas pēc sava sabiedriskā stāvokļa jau skaitījās dāma, pati brauca uz tirgu un produkciju pārdeva.
Nepabeigtā tukneša simfonija
Ģimenē bijām divi bērni. Par sešiem gadiem vecākā māsa Milda visu mūžu, kas viņai bija grūts, nodzīvoja Latvijā. Es augu kā diezgan nerātns zēns. Mācīties diez ko nevēlējos, tad jau labāk pamakšķerēt Hercoga Jēkaba kanālā. Reiz, mācoties Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā (tā atradās tagadējā LLU Ekonomikas fakultātes ēkā), īsi pirms Ziemassvētkiem ar draugu uzkāpām augšstāvā un ielavījāmies aktu zālē, kurai blakus atradās arī direktora Pētersona dzīvoklis. Parasti zāle bija aizslēgta, bet toreiz, šķiet, institūta audzēkņi, kas veidoja svētku dekorācijas, tikai uz brīdi bija izgājuši. Piegājuši pie klavierēm, atklājām, ka ir atverama to klaviatūra. Flīgeļa lielo vāku, kas ir virs stīgām, augšā nepacēlām, bet nolēmām, ka komponēsim un četrrocīgi spēlēsim tuksneša simfoniju. Nosēdāmies blakus un nesakarīgi triecām pa kauliņiem. Pēkšņi atvērās durvis, un tajās parādījās pārskaities direktors. Vispirms viņam bija jautājums: «Kā jūs tikāt iekšā!?» Galarezultātā viņš pateica: «Jūs uz Ziemassvētku eglīti nenāksiet. Pasakiet to arī vecākiem!» Tolaik bija pieņemts, ka uz šo sarīkojumu pamatskolas audzēkņi gāja kopā ar vecākiem. Varēju iedomāties, kas būtu, ja man mājās tēvam un mātei būtu jāsaka: «Jums uz Ziemassvētku eglīti nav jānāk. Es daudzīju klavieres.» Uz ceļiem gan nekritām, bet lūdzāmies ļoti, un galu galā direktors piedeva. Tas gan netraucēja pēc kāda gada starpbrīdī pa atvērto logu uzrausties un kā budam nosēsties uz nelielā jumtiņa, kas atrodas virs ēkas parādes durvīm, par ko atkal tiku sodīts.
Vēlāk, mācoties 2. ģimnāzijā, kad mana vidējā atzīme piecu ballu sistēmā bija 3,8, labākais draugs Fedors Taubenbergs, ko mēs saucām par Čipu, ieminējās, ka es tomēr varētu mācīties labāk. Tad savu attieksmi pret skolu pārdomāju un 1939. gadā to pabeidzu ar visiem piecniekiem, izņemot zīmēšanu. Ja kaut ko zīmēju, tad man klāt ir jāpieraksta, kas tas ir, jo no zīmējuma saprast nevar.
No malas var redzēt labāk
Līdzīgs brīdis, kad cilvēks no malas iestāsta, kas vislabāk būtu jādara, man pienāca, stājoties augstskolā. Tēvs klusēja, kad izvēlējos studēt matemātiku un inženierzinātnes Rīgā. Tad viens no viņa draugiem mani uzaicināja uz sarunu. Izrunājāmies par studijām, darba perspektīvu un nonācām pie secinājuma, ka tomēr vajadzētu studēt Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, lai varētu turpināt ģimenes biznesu. Māsai tajā laikā jau pašai veidojās ģimenes saimniecība, un vienīgā maiņa vecākiem paliku es.
Karš dzīvi izmainīja, taču arī šoreiz noderēja vēl miera laikā īstenotais tēva padoms izmācīties par šoferi, apgūt valodas.
Tagad, Jelgavā dzīvojot, jūtos kā mājās. Te ir daudz laipnu cilvēku. Darbojos Sv.Annas baznīcas draudzē (tai piederēja arī mani vecāki), Hercoga Jēkaba klubā, Jelgavas Latviešu biedrībā. Aizbraucu uz Rīgu, kur piedalos korporācijā «Austrums», Aināra Dimanta vadītajā Eiropas kustībā Latvijā. Savās ikdienas domās esmu kopā ar daudziem.»
