Pēdējo dienu laikā saceltā jezga ap fotoradariem uz Latvijas ceļiem – konkursa godīguma un iepirkuma procedūras rezultātu apšaubīšana, pārmetumi privātuzņēmējam par apzinātu peļņas gūšanu – varētu būt saprotama publiskajā telpā. Taču satraukuma vērts ir kas cits – kādēļ iepriekš būtu nepieciešams kaut kādā veidā īpaši brīdināt par izvietotajiem fotoradariem likumpārkāpējus, kuri, pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, apzināti apdraud nevainīgu cilvēku dzīvības? Tad jau iznāk, ka pirms katras ceļu policijas patruļmašīnas jābrauc kādam ar lielu plakātu: uzmanību, policija! Nepārkāp noteikumus, un problēmu nebūs! Valstīs, kur ceļu satiksme notiek civilizētākā līmenī, fotoradari ceļa malās izvietoti prevencijas nolūkos, bet, šķiet, Latvijā līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Mēs, lūk, vēlamies no peļķes izkāpt sausām kājām. Skaidrs, ka satiksmes noteikumu pārkāpšana, sevišķi ātruma pārsniegšana, ir ļoti būtisks nodarījums, ir tur vai nav brīdinošas zīmes. Kāds pasmaidīs un jautās – vai ierunājās sirdsapziņa? Nē, atcerējos gadījumu, kad pirms vairākiem gadiem manā acu priekšā apdzīvotā vietā, automašīnai drāžoties «pieklājīgā» ātrumā, tika notriekta riteņbraucēja. Pretējā ielas pusē redzētais ilgi nāca sapņos un vēl šodien, ik pa laikam to atceroties, pieķeru sevi pie domas: tās sievietes vietā varēju būt arī es.Likumi tiek radīti, lai mēs justos droši. Ja noteikumi paredz, ka atļautais braukšanas ātrums apdzīvotā vietā ir 50 kilometru stundā, tad tas ir kā āmen baznīcā. Ja citādi nevar, tad jāķeras klāt daudz bargākiem paņēmieniem – fotoradariem un slēptām kamerām. Esmu tikai par to.
