Ar mūsu sakaru monopolistiem man līdz šim domstarpību nav bijis. Nekad netiku iedziļinājies arī uzskaitīto sarunu ilgumā.
Ar mūsu sakaru monopolistiem man līdz šim domstarpību nav bijis. Nekad netiku iedziļinājies arī uzskaitīto sarunu ilgumā. Tie man vienmēr ir šķituši korekti un objektīvi. Daudziem neērtības rada kārtība, ka rēķins par pakalpojumiem tiek saņemts mēneša otrajā pusē ar samaksas termiņu līdz tā beigām. Algas jau parasti mēdz maksāt tikai mēneša sākumā, un daudzi mani paziņas, to saņēmuši, kopā ar uzkrāto soda naudu samaksā arī telefona pakalpojumus. Soda nauda arī varētu būt ienākumu avots, bet ar to negribu apgalvot, ka «Lattelekom» norēķinu kārtība ir speciāli tam radīta. Var jau saplānot savus izdevumus laikus un naudu atlikt.
Nebiju skeptiski noskaņots arī par sakaru modernizāciju un pāreju no analogajām uz ciparu centrālēm, jo iespējas tās tiešām paplašina. Izbrīnu gan radīja, ka, zvanot uz Vāciju, ir jāmaksā trīs reizes vairāk nekā no turienes uz māju. Taču priecājos, ka vismaz tāda iespēja būs un no starptautisko sakaru «pelēkās zonas» beidzot būsim izkļuvuši laukā. No cerētā tomēr nekas neiznāca. Paziņām Rietumeiropā es nemēģināju piezvanīt, jo, kaut arī esam vairākas reizes bagātāki (pēc sakaru tarifiem spriežot), mans maciņš to turēt tomēr nespēj. Toties vajadzība piezvanīt uz kaimiņu reģioniem pašu valstī reizēm ir neatliekama. Paņēmu jau laikus atsūtīto uzziņas prospektiņu ar plašo informācijas klāstu un sāku spaidīt sava sertificētā telefona aparāta podziņas. Iesākumā patīkams soprāns magnētiskā lentē ierakstītā balsī man vēstīja, ka šis pakalpojums man pagaidām nav pieejams. Nu ja nav, tad nav, gaidīju, kad beidzot būs. Sagaidīju. «Soprāns» beidzot apklusa, un tā vietā pēc pāris numuru uzņemšanas sāka pīkstēt īsie signāli. Nodomāju, ka kāds brītiņš jāpaciešas. Maz kas var gadīties jaunas aparatūras palaišanas laikā. Tikai tad, kad konstatēju, ka manā darbavietā sakari ir kārtībā un arī paziņas ar tiem ir apmierināti, nolēmu, ka ar manējiem ir kaut kas lēcies. Ņēmu atkal informācijas prospektiņu, atradu ierakstu «Bojājumu pieteikšana» un tam pretim telefona numuru – 114. Griezu to vairākas dienas pēc kārtas. Nē, ne jau tāpēc, ka neatbildēja vai bija aizņemts. «Labi, pārbaudīsim,» ikreiz operatīvi atskanēja mīļa balstiņa un ne jau ierakstā, bet «dzīvajā». Tā atkārtojās vairākas reizes, bet mans telefona aparāts stūrgalvīgi turpināja tālsarunas nesavienot. Sāka arī man apnikt. Izlēmu, ka «pakalpojumu informācijas centrs», kura telefona numurs ir 8008008, ir tas īstais, kas man var palīdzēt. Šoreiz otrā galā bija sulīgs baritons, kas stādījās priekšā ar savu amatu un vārdu Egils (varbūt kļūdos, bet sadzirdēju tieši tā). Ar šo jauno cilvēku (spriežu pēc balss) man bija patīkama saruna. Viņš man apskaidroja sava dienesta sūtību un paziņoja, ka palīdzēt nevarot, toties pateica vēl vienu numuru, kur var pieteikt bojājumus, – 3023333. Tā īpašniece mani sākumā instruēja, kā pareizi zvanīt, un, noskaidrojusi, ka es, viņasprāt, rīkojos pareizi, apsolīja: «Labi, paskatīsimies.» Vēl ieteica painteresēties abonentu daļā. Tādu numuru uzziņu materiālos neatradu, tāpēc uz šo iestādi devos pats. Sagaidījis savu kārtu, izklāstīju dāmai aiz barjeras savu problēmu. Pateicis savu tālruņa numuru, izdzirdu pazīstamo: «Labi, pārbaudīsim.» Amatpersona manā klātbūtnē sāka kaut kur zvanīt, bet, nevarējusi sazvanīt, apsolīja, ka šo lietu nokārtošot, līdzko sazināšoties ar telefona staciju. Gaidīju vēl vienu dienu. Kad mans telefona aparāts spītīgi negribēja «laboties», nolēmu telefona staciju meklēt pats. Sava nodilušā prospektiņa beigās izlasīju frāzi: «Neskaidrību gadījumā zvaniet «Lattelekom» klientu apkalpošanas centram Jelgavā pa tālruni 3022898.» Zvanu. Šoreiz stādos priekšā pirmais. Nosaucu savu bargo valsts ierēdņa posteni un Jelgavas domes vēlētos amatus. Neesmu radis ar tiem plātīties un nedaudz pat kautrējos piesaukt tos vietā un nevietā. Taču, tā kā mans pacietības mērs jau bija galā, izlēmu, ka varbūt «tituli» te līdzēs. Tos minējis, sarunas partnerei palūdzu atbildēt ar tādu pašu laipnību. Taču kundze vai jaunkundze (to pēc balss ir grūtāk konstatēt) sāka man izskaidrot savas iestādes struktūru. No tā visa sapratu tikai to, ka šī amatpersona īsti nezina, kas ir viņas tiešais priekšnieks, jo, pēc tāda taujājot, sekoja vēl kaut kādu apakšnodaļu pieminēšana. Taču, gods kam gods, viņa tūlīt pat sāka noskaidrot lietas būtību. Ar kaut ko sazinājusies, man paziņoja, ka es droši vien esot rakstījis iesniegumu atslēgt savu telefonu no tālsarunu tīkla un lai es tālāk skaidrojoties ar abonentu daļu. Nācās «ierosināt izmeklēšanu», kas manā vārdā tādu cūcību varēja nostrādāt. Kad ģimenes locekļi savu vainu atzinuši nebija, bet es šādu nodarījumu atcerēties nevarēju, devos vēlreiz uz visvareno abonentu daļu, lai liktu priekšā savu «alibi». Šoreiz, jau citai dāmai, vajadzīgo numuru sazvanīt izdevās tūlīt un pēc īsām diskusijām, kurās vēlreiz tika apšaubīta mana personīgā nevainība pārinodarījumos sev, man apsolīja, ka es tagad varēšot zvanīt kaut uz Ameriku. Atnācis mājās, no priekiem tik tiešām piezvanīju. Ne uz Ameriku, bet radiniekiem Ogrē. Paldies par to pašu. Kaut gan, kā vēsta prātula, «par paldies kaķis sprāgst». Es par sniegtajiem sakaru pakalpojumiem godīgi maksāju, un man nav skaidrs, kāpēc, gādājot par «Lattelekom» peļņu, man bija jāmin tik daudzi sliekšņi, jāpierāda, ka «es neesmu kamielis» un jāiztērē papildu līdzekļi (par vietējām sarunām taču tagad arī jāmaksā). Vai varbūt tas ir viens no papildu ienākumu avotiem?
Jānis Čevers, Jelgavas ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks, Valsts ugunsdrošības uzraudzības vecākais inspektors Jelgavā, Jelgavas domes sabiedriskās drošības un ārkārtas situāciju komitejas priekšsēdētājs un vēl divu komiteju loceklis
