Premjeram Andrim Bērziņam bez lielās kompromisu mākslas nenoliedzami piemīt arī laba humora izjūta.
Premjeram Andrim Bērziņam bez lielās kompromisu mākslas nenoliedzami piemīt arī laba humora izjūta. Jo kā gan citādi viņš būtu spējis Eiropas kustības Latvijā ceturtdien rīkotajā sabiedriskajā apspriedē «Latvija ārpus Rīgas: kas un kā izmantos Eiropas Savienības palīdzību» uz Latvijas Pašvaldību savienības priekšēdētāja Andra Jaunsleiņa pārmetumiem par nesamērīgi lēno ārpus galvaspilsētas attīstību atjokot ar teicienu, ka attīstās arīdzan pilsētas ārpus Rīgas. Piemēram, Ventspils. Vismaz daļa apspriedes dalībnieku nekavējās šo joku novērtēt ar smieklu šalti, kaut gan patiesībā prāti uz smiekliem nenesās. Atliek tikai kārtējo reizi konstatēt, ka Viļa Plūdoņa slavenajā dzejolī iztirzātā divu pasauļu problēma ir aktuāla arī 21. gadsimta Latvijai, kuru paši tās iedzīvotāji bez īpašām pārdomām dala Rīgā un pārējā Latvijā.
Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Roberta Zīles uzdotais jautājums, vai līdz šim Latvijā vispār ir pastāvējusi konsekventa reģionālā politika, tā arī palika neatbildēts. Par konsekventu politiku droši vien nevar nosaukt birojus ar trim štata darbiniekiem, kas cenšas «izsist» Latvijai daudzu miljonu latu vērtus projektus. Arī reģionālu attīstības aģentūru darbinieku kvalifikācijas celšanai nākamā gada budžetā atvēlētie 50 tūkstoši latu nav nekas vairāk kā kārtējais «ķeksis» priekšvēlēšanu gadam «atbilstošā» budžetā. Tāpēc nav ko brīnīties, ka ar starptautisko projektu naudas apgūšanu esam tur, kur esam.
Runājot par pašvaldībām, jāatzīst, ka vairums no tām neizceļas ar īpašu aktivitāti. Piemēram, attīstot sadarbību ar sava reģiona augstskolu, kādas Latvijā tagad ir visos reģionos. Cik kopīgu projektu izstrādājusi Jelgavas Dome, piemēram, kopā ar LLU studentiem? Pirms vēlēšanām gan viens otrs Domē ietikušais deputāta kandidāts zināja stāstīt, ka šādi projekti esot vajadzīgi, arī potences esot, it īpaši informātikā. Šajā jomā varētu atrast arī izmantojumu, piemēram, izstrādājot Jelgavas Domes mājas lapu.
Iepriekšminētais, starp citu, neattiecas tikai uz Latvijas lielākajām pilsētām, bet arī uz pagastiem, kuriem jau vismaz potenciāli vajadzētu redzēt savu vietu «100+,–» pašvaldību modelī. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nekāda «debesmanna» nebūs arī Eiropas Savienībā (ES), kamēr pašvaldībās nestrādās vismaz daži cilvēki ar augstu kvalifikāciju, kas būs spējīgi no ES fondiem piesaistīt līdzekļus. Tipisks piemērs ir Eiropas sociālās kohēzijas jeb izlīdzināšanas fondi, kuru līdzekļus līdz šim nav redzējusi nedz pilotprojektā iesaistītā Latgale, nedz Zemgale. Tā, lūk! Lai konkrētiem mērķiem piesaistītu ES fondu līdzekļus, nepietiek vien kaut ko uzrakstīt – nepieciešami kvalificēti cilvēki, kuru darba augļi atbilstu, R.Zīles vārdiem sakot, sarežģītajām ES procedūrām.
Iespējams, ka tas savā ziņā ir pat labi, jo sarežģītā dalība ES programmās ir zināms garants, ka Latvijā vairāk neatkārtosies izsaimniekotā G-24 kredīta vēsture un iegūto ES līdzekļu administrēšanā būs ievēroti caurspīdīguma principi. Uz to vedināja arīdzan vairāki sabiedriskās apspriedes referenti. Neapšaubāmi, to, cik godīgi šie līdzekļi tiks tērēti, noteiks arīdzan Latvijas spars korupcijas apkarošanā. Līdz šim spara kaut kā trūcis, toties par korupcijas trūkumu mūsu valsts sūdzēties nevar.
Sarunu sadaļa, kas attiecas uz reģionālo politiku Latvijā, pagaidām nav «aizvērta». Tā zināmā mērā ir zīme, ka mums šajā jomā vēl daudz darāmā. Vai valstī atradīsies kvalificēti darītāji, kas spēs kaut tikai samazināt plaisu starp divām Latvijas pasaulēm? Citādi kārtējo reizi iznāks kā tajā latviešu sakāmvārdā: ar vārdiem Eiropā, bet ar darbiem…
