Jaunajai režisorei Antrai Leitei uzticēts ar diviem koncertuzvedumiem turpināt Patriotu nedēļas muzikālo virkni.
Sākusies vakar pilsētas kultūras namā ar diriģenta Aigara Meri atbilstoši Lāčplēša dienai veidoto latviešu klasiskās un laikmetīgās mūzikas programmu, Patriotu nedēļas muzikālā buķete turpinās. Šovakar koncerts «Atgriešanās» Jelgavas Valsts ģimnāzijas zālē, rīt lieluzvedums un parīt svētku koncerts kultūras namā – četri ievērojami muzikāli notikumi četros vakaros.
Šoreiz raibajā koncertafišā uzmanību pievērsa divi cits citam sekojoši notikumi, kuru režisore ir līdz šim plašākam cienītāju lokam nepazīstamā Antra Leite.
Vispirms – jau šajā, 12. novembra, vakarā, Valsts ģimnāzijas zālē koncerts «Atgriešanās», kurā klausītāju priekšā stāsies pašu skolas kori «Skali» un «Skaliņi» (sadarbībā ar diriģenta Raita Ašmaņa vadīto Jelgavas pilsētas un novada jauniešu bigbendu).
– Starp citu, kā klājas «Skaliem» pēc diriģentu maiņas – rit laikam tikai pirmā sezona, kā pie tā stūres Maijas Brankas vietā stājies jaunais un daudzsološais Rūdolfs Bērtiņš. Sākumā biju padzirdējis dažādus viedokļus, pirmkārt jau tāpēc, ka iepriekšējā diriģente bija pašu ģimnāzijas skolotāja, bet jaunais dziedātājus redzēja tikai mēģinājumos, uz kuriem braukāja no Rīgas?
Man šķiet, ka jauniešiem patīk, jo situācija ir mainījusies – Rūdolfs sācis strādāt arī par mūzikas skolotāju Jelgavas Valsts ģimnāzijā.
– Un tu pati?
Es arī strādāju Valsts ģimnāzijā, bet esmu tur tikai divreiz nedēļā un galvenokārt pēcpusdienās, kad viss ir noklusis. Esmu interešu izglītības pedagoģe, praktiski tas izpaužas, ka esmu režisore un teātra kursa vadītāja. Vadu gan retorikas, gan teātra pulciņu. Zināmā mērā esmu līdzīgās pozīcijās ar Rūdolfu, jo arī man šis ir pirmais gads skolā, kad vadu teātri ilggadējās un daudzu iemīļotās režisores Ilzes Vazdiķes vietā.
– Un kā pati nokļuvi līdz teātrim? Ne jau tāpat vien tev piedāvāja nākt uz Valsts ģimnāziju Ilzes Vazdiķes vietā.
Pavasarī pabeidzu maģistrantūru teātra režijā Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas nodaļā. Tur man pirmais lielais (ja kamerizrādi var saukt par lielu, pareizāk laikam būtu teikt nopietnais) uzvedums, reizē arī diplomdarbs, bija Augusta Strindberga luga «Pelikāns», kas vairākkārt jau izrādīta Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Rīgā, Āgenskalnā.
Pirms tam, kā jau bijis rakstīts, pēc Jelgavas 1. vidusskolas absolvēšanas Rohemptonas Universitātē Anglijā apguvu drāmas, teātra un performances studijas un ieguvu bakalaura grādu. Tomēr maģistrantūru beidzu Latvijā. Starp citu, tieši «Zemgales Ziņas» man palīdzēja tādējādi, ka tajā portretrakstā biju izpaudusies, ka mans aicinājums ir dokumentālais teātris.
Tas bija ieinteresējis Latvijā dzīvojošo krievu dramaturgu Alekseju Ščerbaku, kurš man piedāvāja veidot izrādi «Neatkarības bērni», kuru (tāpat kā «Pelikānu») rudens sākumā izrādīja Latvijas Kultūras akadēmijas VI skatuves mākslas festivālā «Patriarha rudens» turpat Smiļģa muzejā.
Tā ir pirmā dokumentālā izrāde krievu valodā, kas balstīta uz intervijām ar jauniem cilvēkiem, kas uzauguši «otrajā» Latvijas brīvvalstī. Ko viņi zina par 1991. gada notikumiem, par PSRS, par vēstures periodu, kurš šodien tiek vai nu demonizēts, vai romantizēts? Otra, iespējams, galvenā izrādes sastāvdaļa – izrādes varoņu mammu stāsti par laiku, kad viņas pašas bija jaunas, par notikumiem 1991. pārmaiņu gadā un ap to.
Paveicās, ka «Neatkarības bērnus» spēlēja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunie aktieri Jana Ļisova, Ņikita Voroņins, Anastasija Rekuta-Džordževiča un Artūrs Trukšs, un tagad tā iekļauta repertuārā un tieši 18. novembrī būs pirmizrāde uz Rīgas Krievu teātra Mazās zāles skatuves.
– Tu teici – dokumentālā izrāde, tomēr kā izrādes dalībniekus minēji profesionālus aktierus. Kā tas saskan, jo, kino skatoties, esam raduši, ka aktieri tēlo spēlfilmās, bet dokumentālajās filmās redzam reālus cilvēkus.
Teātris tomēr ir kaut kas cits nekā filma, dokumentālisms ir tajā, ka visi tēli ir īsti un neviens vārds nav izdomāts. Mēs, intervējot cilvēku, nokopējam viņa balss intonācijas, kustības, tekstu (vārds vārdā) un tad ieliekam to izrādē noteiktā secībā (līdzīgi kā dokumentālajā kino tiek montēta filma).
– Tas nav kaut kas līdzīgs Alvja Hermaņa veidotajiem stāstiem?
Uz to pusi, bet augstākā patiesības pakāpē. Viņam Jaunajā Rīgas teātrī viss ir ļoti mākslinieciski nostrādāts, bet mēs vairāk pretendējam uz realitāti, uz īsto varoņu kopēšanu.
– Gan ceturtdienas, gan piektdienas koncertuzvedumos gan nebūs četri aktieri kamerzālē, bet vairāki desmiti dalībnieku. Vai tādus, kā agrāk mēdza teikt, masu pasākumus esi gatavojusi?
Atzīšos, ka ne. Pašai tas ir interesanti, jo spēles noteikumi ir citādi nekā teātrī. Līdz ar to tas ir labs veids, kā darot mācīties ko jaunu. Te nav jāstrādā pie lomas, bet jādomā par to, kā piesaistīt un noturēt skatītāja uzmanību. Gan vizuāli, gan muzikāli – sastādot programmu. Koncertā «Atgriešanās» Valsts ģimnāzijā muzikālā puse un programmas secība ir «Skalu» diriģenta Rūdolfa Bērtiņa pārziņā, bet kultūras nama koncertuzvedumā, kur tik daudz izpildītāju, par secību nācās galvenokārt domāt man kā režisorei (protams, konsultējoties ar kolēģiem), jo nekāda īpaša koncerta muzikālā vadītāja posteņa nav.
Lāčplēša dienas koncertā Valsts ģimnāzijā skanēs populāras atmodas laika dziesmas, kas tika dziedātas arī uz 1991. gada janvāra barikādēm. Gan pašiem koncerta dalībniekiem, gan skatītājiem gribam likt aizdomāties par to, ko mēs katrs individuāli varam dot savai pilsētai, valstij, lai tā kļūtu labāka un skaistāka. Koncerts būs par mūžīgām vērtībām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, ko iemāca vecāki, vecvecāki, skolotāji, dzīves pieredze.
«Koncerts būs īpašs ar to, ka pirmo reizi izglītības iestādes Lāčplēša dienas koncertā uzstāsies Jelgavas pilsētas un novada jauniešu bigbends, ko, starp citu, vada skolas absolvents un bijušais skolotājs Raitis Ašmanis (piebilst Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktores vietniece audzināšanas darbā Marita Asarīte – red.).» Arī tā ir zināma veida atgriešanās. Diriģentes – Agnese Urka un Līga Paegle, koru «Skali» un «Skaliņi» mākslinieciskais vadītājs – Rūdolfs Bērtiņš. Ieeja koncertā (sākums 11. novembrī pulksten 18) – bez maksas.
– Par koncertu skolā it kā puslīdz skaidrībā būtu tikuši. Kas jelgavniekus gaida nākamajā dienā kultūras namā?
Vasarā man piezvanīja pašvaldības iestādes «Kultūra» producents Gundars Caune un, arī atsaukdamies uz laikrakstā lasīto, pieaicināja mani kā režisori koncertuzvedumam «Pa gabaliņiem Jelgavu lieku…». Un tā mēs trijatā – es, Gundars un Uldis Timma, kurš izrādījās faktiskais idejas autors, – sākām likt šos gabaliņus kopā. Strādājām jau no vasaras, un piektdien būs lielais notikums, kam tik ilgi esam gatavojušies.
Atšķirībā no iepriekšējās dienas pasākuma daudzie dalībnieki un lielā skatuve izvirza savas prasības. Ir ļoti svarīgi, kā šo skatuvi aizpildīt. Vēlējos vairāk koncentrēt uzmanību ne tik daudz uz valsts svētkiem, kaut gan, protams, viss notiek to kontekstā, bet ieviest savu daļu lokālpatriotisma (labā nozīmē). Arī saistībā ar pilsētas 750 gadu jubileju, bet ne tik daudz vēsturiskā aspektā, kā parādot to, ar ko esam bagāti tagad.
Koncertuzvedums faktiski būs savas pilsētas cilvēkresursu apzināšanās. Gribam skatītājiem parādīt, cik daudz radošu cilvēku ir saistīti ar Jelgavu, cik daudz ir tādu, ar kuriem mēs, jelgavnieki, varam lepoties. Mums ir komponisti, dzejnieki, līdz ar to arī dziesmas, un uzvedumā «Pa gabaliņiem Jelgavu lieku…» 99 procenti ir pašu jelgavnieku vai tuvāko novadnieku sacerējumi. Izmantoti jauno dzejnieku darbu fragmenti. Atklāti sakot, nosacīti jauno, jo ņemti darbi no 2007. gadā iznākušā almanaha «Skaņa pār Lielupi» («Zemgales vācelītes» priekšgājēja) fragmenti.
– Zinu, ka arī pati esi aizrāvusies ar dzeju, ne tikai kā režisore, bet arī kā autore.
Nu jau šai nodarbei daudz laika neatliek, vismaz tādā līmenī, lai domātu par publicēšanos. Bet mani darbi bijuši iekļauti divos pirmajos almanahos, un pašai šķiet, ka pirmajā kvalitāte bija labāka. Uzvedumā būs arī Eduarda Aivara dzeja.
– Un arī izpildītāji ir mūsējie – atliek tikai paskatīties uz afišu.
Koncertā piedalīsies visu paaudžu cilvēki un tiks izmantoti arī bērnu jaunrades materiāli. Uzstāsies grupa «TirkizBand», Jānis Kurševs, Žoržs Siksna, Vilnis Dumpis un Līva Dumpe, Endijs Rožkalns, Jelgavas popkoris, popgrupa «Noslēpums», popgrupa «Lai skan», koris «Spīgo», TDA «Lielupe», BDJK «Vēja zirdziņš», Igors Šelegovskis, deju studija «Benefice», kā arī pavadošā grupa Edgara Jasa vadībā.
Radošajā komandā darbojas arī Baiba Ķestere (kustību konsultante), Marta Bērziņa un Jānis Pētersons (videoprojekcijas), Kārlis Auziņš (skaņu inženieris), Ivars Pirvics (scenogrāfs) un Kārlis Freibergs (gaismu mākslinieks).
– Katru dienu sastopies ar jauniešiem gan Valsts ģimnāzijā, gan 4. pamatskolā. Kāds ir tavs secinājums – vai aug jauni patrioti vai tikai izliekas par tādiem, varbūt daļai vispār «nospļauties» par tādu Latviju?
Jaunieši ir ļoti dažādi, tāpat kā visa mūsu sabiedrība, kas nav viengabalaina. Bet jāņem vērā, ka pusaudža vecums ir ļoti spurains, un tajā neteiksi to, ko pēc gadiem desmit vai divdesmit. Viennozīmīgas atbildes man nav, bet vismaz tie, ar kuriem tieši iznāk sadarboties kaut vai šajos uzvedumos, ir ļoti atbildīgi. Arī par Latviju, ja vajadzēs. ◆
