Sastapšanās ar Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācijā mācītāju Tāli Rēdmani šoreiz bija nejaušība, cik nu par nejaušu var saukt svētdienas dievkalpojuma apmeklēšanu draudzē, kurā cilvēks savulaik uzcītīgi nokalpojis 14 gadu, – Jelgavas Sv.Annas baznīcā. «Ziņas» nolēma izmantot izdevību un lūgt mācītāju atlicināt sarunai dažas stundas no sava dzimtenē vadāmā atvaļinājuma.– Ceru, neiebilsti, ja saruna tiks atspoguļota lappusē «Kultūra». Cik zinu, šī joma tev nekad nav bijusi sveša?Protams, ne. Galu galā manas laicīgās karjeras augstākā virsotne bija Raunas kultūras nama vadītājs.– Padomju sistēmas kultūras nams un reliģija nemaz nešķiet tik pašsaprotams savienojums. Savā ziņā Dievs mani ir pasargājis arī padomju bezdievības gados, jo vecāmāte vairāk nekā 20 gadu līdz pat savai aiziešanai mūžībā bija Raunas luterāņu draudzes priekšniece. Un es jau no bērnības ļoti organiski pieņēmu gan ticību, gan baznīcu. Savukārt tēva mājas atradās tieši blakus Raunas katoļu baznīcai, kuras mācītājs man bērnu dienās bija vienkārši «kaimiņu onkulis». Tā arī uzaugu starp divām baznīcām, bet kristīts tiku kā luterānis.– Vai saistībā ar ticības lietām neradās kādas problēmas padomju skolā?Tā kā māte un vecāmāte bija draudzes padomē, bet tēvs – leģionārs, kurš izgājis Sibīriju, neviens no manis priekšzīmīgu komjaunieti nemaz nemēģināja izveidot. Pionieros gan sabiju, tas tad arī izrādījās manas politiskās karjeras augstākais punkts.Pēc iesvētībām Raunas baznīcā 1979. gadā pats toreizējais arhibīskaps Jānis Matulis pēc dievkalpojuma mani pasauca maliņā un jautāja, vai es negribot kļūt par mācītāju. Šāds piedāvājums bija liels pārsteigums, un varēju atbildēt tikai: es padomāšu.Tā arī gadus deviņus domāju…– Deviņi gadi vēl pagāja laicīgajā dzīvē?Pabeidzu Rīgas Celtniecības tehnikumu, divus gadus mācījos par zemes ierīkotāju Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Studijas gan ģimenes apstākļu dēļ (nācās palīdzēt mātei mājas darbos) pārtraucu un strādāju turpat Raunā, kultūras namā, sākumā par elektriķi. Jau tehnikumā mācoties, sāku ņemties ar diskotēkām. Raunas draudzes mācītājs to dēļ atteicās mani rekomendēt garīgajam semināram, laikam uzskatīdams to par diezgan «ellišķīgu būšanu». Aizbraucu uz Rīgu un atklāti izrunājos ar profesoru Robertu Akmentiņu, kurš pats man rekomendāciju uzrakstīja.Manī nekad nav bijusi pretruna, ka garīgais un pasaulīgais būtu radikāli nošķirtas lietas. Jēzus teicienā, ka «cilvēks nedzīvo no maizes vien», būtiski, ka arī maize tiek respektēta.– Pēc garīgā semināra nonāci Jelgavā?Vēl mācoties seminārā, jau minētais profesors Roberts Akmentiņš un Juris Rubenis mani norīkoja uz Raunu, kur tolaik pastāvīga mācītāja nebija. Pēc sešiem gadiem bez mācītāja palika Sv.Annas baznīca, un Virsvalde nolēma, ka nevar atļauties turēt mācītāju nelielajā Raunā, ja nav aizpildīta «pilna laika slodze» Jelgavā. Tā nu no 1996. līdz 2009. gadam nokalpoju šajā pilsētā.– Un uz Vāciju – kādu nomainīji vai tas ir pilnīgi jauns postenis?Pilnīgi jauns. Tā bija Ārpuslatvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Elmāra Rozīša ideja, ka Berlīnē vajadzīgs latviešu mācītājs, kas tur kalpotu pastāvīgi. Galu galā Vācijā ir 10 tūkstoši latviešu, kas sevi pieskaita pie luterāņiem, bet Berlīnē tādu ir ap 1500. Kādu dienu atskanēja tālruņa zvans, un atkal «nācās padomāt»…– Vācijas latviešu draudzē laikam ir citāda publika nekā, pieļauju, Īrijā?Ir diezgan maz cilvēku bez labas izglītības. Arī uzstādījums no valsts puses ir cits – Īrijā daudzi pat savu izglītību slēpa, lai, zobus sakoduši, varētu lasīt gliemežus. Darba devējs jau nevarētu samaksāt maģistram, kurš strādā par melnstrādnieku. Vācijas darba tirgū, gluži otrādi, pieprasīti kvalificēti darbinieki, tāpēc neviens savus diplomus neslēpj.– Maz iznāca parunāt par kultūras dzīvi Vācijas baznīcās.Galvenā atšķirība no Latvijas varbūt ir tā, ka tur nav viens ekstra klases koris un pārējie baznīcā tikai klausās. Tiek dziedātas diezgan vienkāršas lietas, protams, garīgas. Pieeja ir tāda – ja cilvēks grib dziedāt, viņam ir jādod šī iespēja. Nereti pie draudzes ir arī kāds neliels orķestrītis, kur apvienojušies cilvēki, piemēram, mūsu bērnu mūzikas skolu beidzēju līmenī. Viņu vidū var būt iesaistīts arī kāds profesionāls mūziķis, apliecinot savu draudzes un kristīgo piederību. Ārpus muzikālajām netrūkst arī citu aktivitāšu, kas vērstas uz to, lai iesaistītu vairāk cilvēku.– Nu jau kāds laiciņš atvaļinājuma pagājis. Varbūt ir kāds svaigs skats no malas uz dzimteni? Pie daudzām lietām gluži vienkārši pierod, tikai tad, kad paskatās no malas, rodas cits redzējums. Šoreiz, piemēram, biju priecīgs, ka atkal tiek sakārtotas ielas. Tajā pašā laikā esmu izbrīnīts, kā neviens nav padomājis, ka arī remontējamā ielā dzīvo cilvēki. Kā lai līdz savām namdurvīm tiek invalīds vai gados vecāks cilvēks? Kā lai māmiņas aizgādā mazuļus uz bērnu poliklīniku tai pašā Raiņa ielā?Cits vērojums – ieslēdzot Latvijā TV vai palasot presi, šķiet, ka esam nevis Eiropas, bet citā informācijas telpā. Interpretācija, sevišķi attiecībā uz pasaules notikumiem, bieži vien ir kā tieši pārtulkota no austrumu kaimiņa kanāla.– Vai tavas draudzes latvieši Vācijā seko līdzi notikumiem dzimtenē?Diemžēl lielākā daļa ir jāmudina un jāskubina domāt līdzi. Cits varbūt ir noguris, cits vīlies, cits pats dabūjis ciest un tā īsti nemaz negrib dzirdēt, kas notiek Latvijā.– Vai tas nozīmē, ka vairums nemaz nav tendēti atgriezties?(Pēc nelielas un dziļdomīgas pauzes) Jā. Manuprāt, tā ir ilūzija – domāt, ka cilvēki ir aizbraukuši tikai ekonomisku iemeslu dēļ un, tiklīdz Latvijā kļūs labāk, atgriezīsies dzimtenē. Lūk, tā ir problēma, par ko jādomā Latvijas varas iestādēm, – mūsu dzīves nesakārtotība un neprognozējamība.– Tava ģimene gan vēl ir Latvijā?Likumsakarīgi, jo jaunākā meita Salome taču mācās Jelgavas Valsts ģimnāzijā, dzīvesbiedre Sanita strādā par skolotāju 3. pamatskolā un kalpo Annas baznīcas svētdienas skolā. Vecākajam dēlam Eduardam ir sava dzīve Rīgā. Dēls Ulrihs un meita Līna gan ir pie manis Vācijā un mācās vai plāno studijas tur.
